Zemestrīces – Zemes garozas svārstības, ko izraisa pēkšņa Zemes dzīļu potenciālās enerģijas atbrīvošanās. Spriegums zemes garozā un mantijā parasti pieaug pakāpeniski vairāku desmitu, simtu vai pat tūkstošu gadu laikā galvenokārt tektonisko spēku ietekmē. Zemestrīces laikā to centrā notiek neatgriezeniskas deformācijas, ieži sabrūk, lūst, pārbīdās (lūzumu spārni pārvietojušies līdz 10 m), taču liela daļa enerģijas izpaužas arī elastīgu seismisko viļņu veidā , kuri izplatās lielā attālumā, radot postījumus zemes virspusē. Zemestrīces klasificē pēc izdalītās enerģijas daudzuma, ko instrumentāli mērī magnitūdās, vai arī pēc zemestrīču iedarbības intensitātes zemes virspusē: to nosaka empīriski ballēs, apsekojot deformācijas un fiksējot svārstības un postījumus pēc hipocentru dziļuma izšķir parastās zemestrīces, kas atrodas Zemes garozā līdz 70 kilometru dziļumā, vidējā dziļuma zemestrīces un dziļās zemestrīces, kas rodas mantijā 300- 700 kilometru dziļumā. Katru gadu notiek simtiem tūkstošu vāju zemestrīču un vidēji viena katastrofāla zemestrīce. Tās notiek tektoniski aktīvās zonās – Klusā okeāna ģeosinklinālajā joslā (80- 90% zemestrīču), vidusjūras zemēs, Karpatos. Lai gan zemestrīcēs parasti novērojami priekšvēstneši (zemes virsmas svārstības, augstfrekvences akustisko un elektromagnētisko lauku fluktuācija, pazemes ūdeņu un gāzu režīma fluktuācija), tomēr droši prognozēt zemestrīču sākumu parasti neizdodas, jo parasti zemestrīces sākšanos var izraisīt pat strauja atmosfēras spiediena maiņa vai kosmiskie faktori. Zemestrīces novērošanai izveidots pastāvīgu seismisko staciju tīkls. Seismiski aktīvos rajonos ierīko arī pagaidstacijas Ljā novērotas vājas zemestrīces. To hipocentri parasti atrodas tālu ārpus Ljas teritorijas. (Latvijas Padomju enciklopēdija. 10. izdevums. 1987.gads. 589 – 590.lpp) …
