Sava studiju darba tēmas izvēli pamatoju ar sabiedrības neapmierinātības pieaugumu Latvijā attiecībā pret konkrēto ministriju, sākot no cukurfabriku likvidācijas procesiem līdz pat zemnieku izlietajam pienam zemē. Pārtika ir viens no izdzīvošanas pamata resursiem, pieprasījums pēc tās aug līdz ar cilvēku skaita palielināšanos pasaulē, tādēļ tās kvalitātes uzraudzīšana ir vitāli svarīga ikvienai personai, un Latvijā tieši Zemkopības ministrijas pakļautībā esošais pārtikas un veterinārais dienests ir institūcija, kura nodarbojas ar šo problēmu risināšanu.
Kādreiz Latvija bija vēl tālu aiz tās robežām zināma ar tās zivju produkciju, tomēr 2007. gadā kaimiņvalsts Krievija ierobežoja šprotu importu no Latvijas atsaucoties uz paaugstinātu benzopirēna daudzumu tajās. Lai arī vēlāk tirdzniecības apjomi tika atgriezti iepriekšējos apmēros, tomēr minētais faksts man lika aizdomāties. Vai atsaucoties uz šo gadījumu nākas secināt, ka Eiropas Savienības noteiktais koncentrācijas līmenis 5 mikrogrami uz kilogramu attiecībā pret Krievijas noteikto 1 mikrogramu uz kilogramu ir inde mūsu nācijai? Cik lielā mērā ES noteiktie normatīvie akti ietekmē mūsu iekšzemes kopproduktu, iekšējo tirgu un eksportu?
Latvijas Republika šobrīd piedzīvo ekonomisku krīzi, kura savu ietekmi atstāj arī uz valsts pārvaldes aparātu, tādēļ plaši tiek debatēts par šā aparāta samazināšanu. Viens no nosacījumiem, lai šo ieceri realizētu ir valsts pārvaldes iestāžu apvienošana, likvidēšana vai citāda veida reformas, kas ļautu samazināt izdevumus valsts pārvaldē, tomēr nepieļaut kādas sabiedriskās sfēras atstāšanu bez uzraudzības, tādēļ daļu savas pilnvaras nododot privātajam sektoram, tomēr tas nav izdarāms bez Zemkopības ministrijas struktūras kopainas pārzināšanas, ja šīs darbības ir vērstas uz Zemkopības ministrijas reformām.
Analizēšu pētījumu par administratīvā sloga un tā radītajām izmaksām pārtikas drošības normatīvajā regulējumā. Vai šīs izmaksas ir fundamentāli svarīgas tirgus regulēšanai, pārtikas kvalitātei un sabiedrības veselībai, vai tomēr tas ir birokrātisks „piedēklis” un traucēklis veiksmīgai lauksaimniecības attīstībai?
Visi šie jautājumi manī rosina vēlmi analizēt Zemkopības ministrijas un tās padotībā esošo institūciju normatīvos aktus, kuras atbild par problēmām, kas saistītas ar pārtikas ražošanu un izpētīt cik pamatoti ir bieži izteiktie pārmetumi likumam. Kāda ir Eiropas Savienības noteikto direktīvu un regulu ieviešanas prakse šajā sfērā un cik lielā mērā tās tieši ietekmē Latvijas zemnieku. Centīšos noskaidrot arī institūciju pakļautības ķēdes efektivitāti ,shematiski tās strukturizējot un izpētot to pienākumu, funkciju, tiesību un pilnvaru efektīvu sadali starp institūcijām. Kā arī noskaidrot šo institūciju robežas, to atbildību.…
