17.gs. beigās – 18.gs. sākumā Japānā bija manāma kopējās ekonomiskās situācijas pasliktināšanās. Ārkārtīgi stipri palielinājās starpība starp muižniecības un parastās tautas dzīves līmeni. Sjōgun (shōgun) galms rīkoja greznas svinības un svinēja daudz dažādus svētkus un atbalstīja dažādus mākslas veidus (5.,140.lpp.). Greznas un svinīgas daudzdienu izrādes izredzētajiem tika rīkotas Edo sjōgunu pilī (5.,138.lpp.). Daimjō atdarināja galma dzīvi, tērēja lielus līdzekļus un arvien biežāk kļuva atkarīgi no augļotājiem un tirgotājiem. Neskatoties uz pieaugošo preču saimniecības attīstību, zemnieku stāvoklis dēļ feodālo nodokļu palielināšanās (agrāk „četras daļas valstij un sešas tautai, tagad piecas valstij un piecas tautai) ciemos arvien pasliktinājās. Zemnieku saimniecību izputēšanas veicināja iedzīvotāju skaita samazināšanos. 1726.gadā Japānas iedzīvotāju skaits bija 26,5 milj.,1804.gadā 25,5 milj. iedzīvotāju. Neražas gados plaši izplatītas bija bērnu slepkavības. Zemnieku dzīves līmeņa pasliktināšanos veicināja feodāļu pastiprinātā uzmanība uz nodokļu sistēmu, kas bija paredzēta uz vairākiem nākamajiem gadiem (5.,140.lpp.).
Ievērojamas izmaiņas, notikušas 15.-16.gs, kā arī 17.gs. otrajā pusē, amatu skaita pieaugums, tirdzniecība, preču apmaiņa, komunikāciju paplašinājums, politiskais valsts apvienojums, nevarēja neatspoguļoties uz lauksaimniecību un agrārajām attiecībām valstī. 15.-16.gs. laikā iepriekšējo feodālo muižu sjōen (shōen) vietā galēji izveidojās lieli feodālie īpašumi, kuros daimjō ar savu ierēdņu aparātu ekspluatēja galveno zemnieku masu (2.,119.lpp.). Līdz 19.gs. vidum viena trešdaļa visas apstrādājamās zemes Japānā piederēja muižniekiem. Tādēļ tajā laikā, nomnieki, kuri bija spiesti apstrādāt šīs muižnieku zemes, izvirzīja prasības par zemju nodošanu zemniekiem, tiem, kas zemi tieši apstrādā (4.,73.lpp.).
Tokugavu feodālajos īpašumos tika norīkots daikana (daikan) amats, kura uzdevums bija pirmkārt ievākt nodokļus, kā arī pārraudzīt zemniekus. Daikani parasti tika norīkoti no hatamoto (hatamoto), pakļāvās finanšu departamenta priekšniekam Edo. Daikani parasti bija pakļauti ciema vecākajiem (sjōja (shōya) – valsts DR rajonos, nanusi (nanushi) – A rajonos), kā arī citiem ciema cilvēkiem, piem. (sākumā tosijori (toshiyori) – vecākajiem, un vēlāk kumigasira (kucmigashira) – vecāko aizvietotājiem). Dažos rajonos daikanu vietā tika norīkoti gundai (gundai). Parasti tiek uzskatīts, ka gundai tika norīkoti Tokugavu īpašumos, no kuriem ienākumi bija mērāmi 100 tūkst. koku (koku) rīsa, bet daikanu īpašumos, kuru ienākums bija mazāks kā 100 tūkst. koku (2.,77.lpp.).
Japāņu ciemos tikmēr notika lēns, nelokāms process, pāreja uz feodālā veida ražošanu. Tā laika raksturīga iezīme bija muižniecības zemes monopola zaudēšana, zemnieku zemes īpašumu zaudēšana. Līdz ar to izveidojās jauns zemes īpašnieku - tirgotāju iedzīvotāju slānis, gono (gono) – bagātie zemnieki, un zemes īpašnieki samuraji – gōsi (gōshi) (5.,146.lpp.). Kaut arī, lai gan ierobežotos daudzumos, tomēr pastāvošo paralēli klaušu saimniecības veidu nomainīja galvenais zemnieku aplikšanas veids jeb naturālā rente (gruntsnoma) (2.,11.lpp).
Sociāli-ekonomiskie procesi pēdējo no Tokugavas mājas sjōgunu valdīšanas laikā liecināja par dziļām pretrunām sabiedrībā. Lauksaimniecība 19.gs. vidū sāka izjust nopietnas krīzes iezīmes. Apstrādājamā zeme, kopš 18.gs. netika paplašināta. Iedzīvotāju pieaugums bija samērā zems – kopš 17.gs. sākuma līdz 19.gs. tas palika 0,01% gadā. Pastiprinājās iedzīvotāju noslāņošanās, ātriem tempiem notika zemju atņemšana zemniekiem. Tā rezultātā, ka naturālā saimniecība vairs nebija vienīgā nacionālā saimniecības veida forma un notika ātra naudas-preču attiecību attīstība, zemnieki, kuriem bija nepieciešama nauda, arvien biežāk nonāca atkarībā no naudas – preču augošā kapitāla.…
