Ikvienam juristam nemitīgi jāseko zinātniskās literatūras attīstībai savā specialitātē. Katrs jurists uzskata par ideālu labi pārzināt visus spēkā esošos normatīvos aktus, Senāta spriedumus, kā arī jaunākās tiesību teorijas atziņas. Šajā kontekstā īpaša vieta tiek iedalīta tiesību vēsturei.
Tiesību vēstures zināšanas nav tikai teorētiskas. Tās ir reāli pielietojamas, interpretējot tiesību normas ar vēsturisko un teoloģisko interpretācijas metodēm. [1, 27.-30.]
Dažādās situācijās juristiem nākas tiesību normas iztulkot, interpretēt, tas ir, noskaidrot un izskaidrot likumos un citos normatīvos aktos izteikto saturu, lai tiesību normas pareizi izprastu un piemērotu. Tas ir būtisks priekšnosacījums tiesību pareizai realizācijai
Latvijas tiesību vēsturnieki pirmām kārtām pēta savas zemes tiesības, sākot ar pirmatnējo sabiedrību, kurā sāk veidoties cilvēku tiesiskā izpratne un rodas pirmās tiesības.
Šis posms ir paražu tiesību laiks, tas ir, līdz XIII gadsimtam pēc Kristus dzimšanas. Nākamais no Latvijas tiesību attīstības posmiem ir Rietumeiropas viduslaiku tiesību pārņemšanas laiks, tas ir, no XIII līdz XVI gadsimta vidum. [2, 61.]
XIII gadsimta beigās, kad visa tagadējā Latvijas teritorija tika iekļauta Vācijas impērijas sastāvā, pamazām sāka zaudēt nozīmi tādi jēdzieni kā brīvi vai nebrīvi ļaudis, un par primāro sāka izvirzīties personas nodarbošanās un/vai dienests. Sabiedrība tika sadalīta kārtās. Katrai no tām bija savas īpašas tiesības un pienākumi pret valsti. Kopumā pazina četras kārtas – garīdznieku, vasaļu (muižnieku), namnieku (pilsētnieku) un zemnieku kārtu. [3, 34.]
Pētot tiešos un netiešos vēstures avotus, izmantojot tiesību vēstures zinātnieku pētījumu publikācijas, turpinājumā autores apskats par zemnieku kārtas tiesībām viduslaiku Livonijā.
Zemnieki (vāciski: bur, ein Bauer) – vietējie lauku iedzīvotāji (lībieši, igauņi, latvieši), kas masveidā tika pakļauti vācu feodāļu ekspluatācijai un pakāpeniski kļuva par vācu muižnieku dzimtļaudīm. [4, 46.]
Vācu varas orgāni vietējiem iedzīvotājiem Livonijā bija sastādījuši trīs tiesību krājumus. Tie uzrakstīti XIII un XIV gadsimtā lejasvācu valodā. Līdz mūsu dienām saglabājušies to vēlākie noraksti – no XVI un XVII gadsimta. Tāpēc tekstos vēstures pētnieki konstatējuši vēlākus pierakstījumus, modernizējumus, piemēram, par ķeceriem, par zobena lietošanu. Šie tiesību krājumi nebija visai Livonijas teritorijai, bet atsevišķiem novadiem. Pēc valodas un satura spriežot, šo krājumu hronoloģiskā secība ir sekojoša.…
