Neskatoties uz dzīves smagumu, darbs rit pilnā sparā. Savās esejās Z. Mauriņa apdzied latviešu rakstniekus – ”Krišjānis Barons kļūst par balto labieti, Rainis - par kalna kāpēju, Zinaīda Lazda - par dzimtenes zvanu” [21; 11. lpp]. Sarakste ar šiem rakstniekiem nebeidzas pat trimdas laikā, mainās tikai paraksts – Z. Tauriņa, Zenta Bungatiņš, Grobiņas Zenta, Dr. Raudive un visbiežāk Elita Pavasara – konspirācijas nolūkos, protams: „adresātam nedrīkstēja kaitēt sarakste ar padomju varai nevēlamu personu” [14; 6. lpp.]. Zinaīda Lazda savā veltījumā Zentas Mauriņas 80 gadu dzimšanas dienā no visu latviešu rakstnieku sirds pateicas par „skaistumu, ko Tu esi iestarojusi pasaulē, par to jauko, ko es kopā ar Tevi esmu pārdzīvojusi” un novēl: „ Staro, kvēlo, dedzi un uzturi! Rīga un Latvija lai ir mūsu cerība!” [14; 253. lpp.].…