Dzejolis “Zentai Mauriņai”
Kā es pazīstu šo smaidu apgaroto,
Kā es mīlēju šo mirdzu acīs skumstošo,
Lielo gara spēku, uzvaroši skaisto,
Sāpju bezgalībā austošo.
It kā gaismas rotaļā mirdz vaigs tavs maigais,
Dzīves trauslais mirklis šķīsts uz lūpām dus.
It kā zvaigžņu vēdiens, dzestri spirdzinošais,
Telpā pāri tavai galvai zuz.
Kas gan šī diena, kas atteikšanās-
Gars pār laikmetu kad plaukst kā zieds?
Kuru mīlē Dievs, tas augšup mainās,
Tas ar mūžību ir tuvāk siets.
(Tirzmaliete)
Zenta Mauriņa – latviešu esejiste, filozofe, rakstniece, patiess kultūras cilvēks. Zenta Mauriņa sarakstījusi dažādu žanru darbus.
J. Zanders
“Visas viņas grāmatas komponētas gluži muzikālā formā kā tēma ar variācijām.”
Ausma Cimdiņa
“Z. Mauriņa ir viena no pirmajām latviešu rakstniecībā, kas apzināti uz saviem darbiem attiecinājusi esejas jēdzienu, pieskārusies esejas teorijas jautājumiem, atzīstot sevi par M. de Montēna tradīcijas iedibinātāju latviešu rakstniecībā.”
“Z. Mauriņa ir akadēmiski izglītota rakstniece, 1938. gadā Latvijas Universitātē viņa aizstāvēja disertāciju par tēmu “Friča Bārdas pasaules uzskats” filoloģijas grāda iegūšanai, tātad loģiski, ka viņas rakstības manierē apvienojas zinātniskās un mākslinieciskās izziņas, zinātniska un poētiska teksta elementi. Viņa neuzlūkoja literatūru tikai par literatūrzinātnes izpētes objektu, bet arī par estētiskās un garīgās baudas avotu, un tālab saikne ar potenciālo lasītāju un atbalss tautā (..) Z. Mauriņai bija būtiska.”
“Z. Mauriņa apzināti tiecas orientēt latviešu lasītāju uz vispārcilvēciskām kultūras vērtībām un veidot lasīšanas kultūru, psiholoģiski sagatavojot citas kultūras uztverei caur personisko emocionālo un intelektuālo pieredzi.”
“ Viņas lielākā vēlēšanās, iecerētā skaistākā dāvana, nemainījās gadu no gada: saņemt ziņu, ka dzimtenē viņu piemin un atceras, ka draugiem klājas labi un drīz nebūs šķēršļu, lai sastaptos.”
“ Rakstniece sēdēja pie galdiņa. Lekcija varēja sākties. Aiz citu mugurām sēdot, vispirms dzirdēju tikai skaidru balsi, ar altam raksturīgu tumšu pieskaņu, kas patīkami iedziedājās ausīs. Kad pasnaikstījos, redzēju arī pašu runātāju, pirmo reizi. Daiļa galva. “Kuplie, dabiski viļņainie mati, kuros sudrabs jau valdīja pār kastaņu brūnumu, pakausī bija sasprausti mezglā. Sejā visi vaibsti zīmēti lielām līnijām, lielas, brūnas acis, taisns deguns, izteiksmīgs zods un mute.”
“Kad rakstniece runājot iedegās, ai, kā tumšās acis prata zibeņot! Garīgums mirdzēja skatienā, runātie vārdi saistīja klausītājus.”…
