Sasveicināšanās ir bijusi cilvēku uzvedības sastāvdaļa visās kultūrās no pašiem pirmsākumiem līdz pat mūsdienām. Dažādos laikmetos un sabiedrībās mainās tikai sasveicināšanās veids. Dažās zemēs paziņas sasveicinoties paberzēja degunu pret degunu, vai arī pieklājīgi parādīja viens otram mēli, bet citur papliķēja pa vēderu vai atkailināja kādu ķermeņa daļu. Mūsdienās satiekoties mēs spiežam viens otram roku, paklanāmies, paceļam cepuri un izrādām godu.
Nepiespiesta sasveicināšanās ir īpaša māksla, kas parāda, ka sveicinātājs ir labi audzināts, viņā ir jaušams savs stils, uzņēmība un noteiktība sabiedriskajā dzīvē. Jo sasveicināšanās sirsnīgāka, jo labāk. Sasveicināšanās ir laipns žests, kas neko nemaksā. Ar to ikdienā var iepriecināt savus līdzcilvēkus, tādejādi uzlabojot arī savu noskaņojumu. Daudz patīkamāk atrasties uzmanīga cilvēka nekā noslēgtas īgņas sabiedrībā.
Sasveicināšanās, atvadīšanās u.c. žesti pieder pie komunikatīvajiem žestiem, kas aizstāj vārdus. Prasme izmantot neverbālos saskarsmes līdzekļus nosaka personības saskarsmes spēju, tās sabiedriskumu.
Sveicinātājam jāizturas pret cilvēku, kuru viņš sveicina, ļoti laipni neatkarīgi no tā, vai pretimnācējs ir labi pazīstams vai arī kādā saviesīgā pasākumā sastapts svešinieks. Sveicinātājs mazliet paliec auguma augšdaļu, skatās acīs un sniedz roku. Vizuālā kontakta ilgums un koncentrētība nodrošina tālākas saskarsmes efektivitāti, aicina uz tās sākumu vai arī signalizē par tās nobeigumu. Pret cilvēku, kuru jūs sveicināt, ir jāizturas tā, lai viņš justu, ka visa jūsu uzmanība ir pievērsta viņam.
…
