Zīdītāji – siltasins amnioti; ķermeni klāj matu sega dzīvdzemdētāji; mazuļus baro ar pienu. Ir lielas galvas smadzenes; to priekšējam nodalījumam ir no pelēkas smadzeņu vielas veidots apvalks; tas nodrošina augstu nervu darbības līmeni un sarežģītu pielāgošanās uzvedību. Labi attīstīta ožas, redzes un dzirdes orgāni. Ir ārējā auss; vidusauss dobumā atrodas 3 kauliņi: āmuriņš, laktiņa un kāpslītis. Sikspārņi, delfīni un daži citi zīdītāji orientējas, izmantojot ultraskaņu eholokāciju. Ādā daudz tauku un sviedru dziedzeru, no kuriem daļa pārveidojušies par piena dziedzeriem un smirddziedzeriem. Sinapsīdais galvaskauss pievienojas mugurkaulam ar 2 pauguriem; zobi heterodonti un atrodas alveolās; apakšžoklis sastāv tikai no zobu kaula. Elpo ar plaušām, kurām ir alveolāra struktūra. Diafragma sadala ķermeņa dobumu krūšu un vēdera nodalījumos. Zarnu kanāls komplicējas, dažkārt veidojas daudzkameru kuņģis, palielinās aklā zarna. Augēdājiem zīdītājiem attīstās simbiotiskā gremošana. Četrkameru sirdis, divi asinsrites loki, saglabājas tikai kreisais aortas loks; eritrocītiem nav kodola. Nieres metanefriskas. Izplatīti visā pasaulē; apdzīvo visas vides: augsni, ūdeņus un zemei tuvos atmosfēras slāņus. Ļoti ietekmīgi gandrīz visu biocenožu locekļi. Liela ekonomiska nozīme: lauksaimniecības dzīvnieki, medību dzīvnieki, cilvēka un dzīvnieku slimību rezervuāri, lauksaimniecības un mežsaimniecības kaitēkļi u. c.
1.1 Zīdītāju izcelšanās un evolūcija
Zīdītāji cēlušies no teromorfiem (zīdītājveida) rāpuļiem, kuri parādījās jau augšējā karbonā un kuriem bija virkne primitīvu pazīmju: amficēki skriemļi, kustīgas kakla un jostas ribas, mazas galvas smadzenes. Tajā pašā aikā to zobi atradās alveolās un sāka diferencēties par priekšzobiem, ilkņiem un dzerokļiem. Daudziem zīdītājveida rāpuļiem bija sekundāras kaula un kvadrātkaulu un starp zobu kaulu un zvīņkaulu. Sakarā ar to zobu kauls apakšžoklī palielinājās, turpretī kvadrātkauls un locītavas kauls samazinājās, pie tam locītavas kauls nepieauga pie apakšžokļa. Teromorfie rāpuļi maz atšķīrās no saviem senčiem – mitros biotopus dzīvojošiem kotilozauriem – un saglabāja daudzas abinieku uzbūves pazīmes. Tādējādi var izskaidrot faktu, ka zīdītājiem ādā ir daudz dziedzeru, kā arī citas īpatnības.
Ilgu laiku perma un triasa perioda lielākajā daļā teromorfie rāpuļi bagātīgi attīstījās sauszemes biocenozēs, veidojot augēdāju, plēsēju un visēdāju sugas, un izmira tikai juras periodā, nespēdami konkurēt ar progresīvajiem arhozauriem, kas parādījās šajā laikā. Relatīvi sīkos teromorfus konkurenti un ienaidnieki acīmredzot atspieda mazāk izdevīgos botopos. Dzīve šādos apstākļos prasīja maņu orgānu attīstību un uzvedības komplicēšanos, īpatņu savstarpējo sakaru pastiprināšanos. Šajās nelielo un mazāk specializēto zīdītājzobu rāpuļu grupās sākās jauna attīstības līnija. Svarīgi iegaumēt, ka dažādas teromorfo rāpuļu grupās neatkarīgi cita no citas attīstījās pazīmes un struktūras, kas vēlāk kļuva raksturīgas zīdītāju klasei: augšējās ožas gliemežnīcas veidošanās deguna dobumā, kas nodrošināja ieelpotā gaisa sasilšanu un samitrināšanos; trīspauguraini zobi; priekšējo smadzeņu lielo pusložu palielināšanās; mīkstu lūpu veidošanās, kas deva iespēju mazuļiem zīst pienu; papildulocītavas izveidošanās apakšžoklim ar galvaskausu, ko pavadīja kvadrātkaula un locītavas kaula redukcija utt.…
