Politiskā situācija Eiropā Ziemas kara priekšvakarā
1918. gadā Somijai izdevās iegūt neatkarību, atbrīvojoties no Krievijas impērijas žņaugiem. Somi gadsimtiem bija dzīvojuši zviedru un krievu pakļautībā, tādēļ radušos iespēju iegūt patstāvību tie ar lielāko prieku izmantoja. Diemžēl somi ieguva nepatīkamu kaimiņu – jauno padomju valsti, kur nežēlīgi tika sākta komunisma celtniecība. Jaunās padomju valsts uzdevums bija sagatavot vispasaules revolūciju, jo komunisma ideja spēja ilgstoši pastāvēt, ja tā aptvertu visu pasauli. Un jaunā padomju Krievija kļuva par pasaules revolūcijas placdarmu. Pirmās šo revolūcijas eksportēšanu uz savas ādas izjuta tuvākie kaimiņi – Igaunija, Latvija, Lietuva un arī Somija. Buržuāziskā iekārta gan izrādījās dzīvotspējīgāka, bet Padomju Krievija un vēlāk PSRS nekad neatmeta cerības pacelt sarkano karogu virs Helsinku parlamenta ēkas.
Piecpadsmit gadus pēc komunistiskās impērijas rašanās Eiropā parādījās vēl viens agresīvi noskaņots spēks – Hitlers ar savu nacionālsociālistisko partiju. 1933.gadā, kad Hitlers kļuva par Vācijas kancleru, Austrumeiropa nokļuva sociālisma spīlēs – galēji labējie sociālisti – Rietumos, galēji kreisie sociālisti – Austrumos. Kā vieni, tā otri jutās pārāk šauri savās dabīgajās robežās, tādēļ dabiska likās to vēlme izplesties uz kaimiņu rēķina. Austrijas anšluss un vērmahta iebrukums Čehoslovākijā bija tikai sākums. Bet tās varēja arī būt Hitlera beigas, ja Staļins nebūtu nācis viņam pretim ar abpusēji izdevīgu līgumu par sadarbību. Mēs šo bēdīgi slaveno līgumu pazīstam kā Molotova – Rībentropa paktu, kura slepenie protokoli viegli sadalīja visu Austrumeiropu starp Trešo Reihu un PSRS. Padomju vēsturnieki vienmēr pūlējušies pierādīt, ka Staļins atradās bezizejas situācijā, tādēļ līgums ar Hitleru bija vienīgā izeja. Bet vai tas atbilst patiesībai? Eiropa pirms Hitlera parādīšanās uz politiskās skatuves bija ļoti vienota un stabila. Kaut arī lielākā daļa valstu bija vienādi vājas kā politiski, tā militāri, kopā tās veidoja kaut ko līdzīgu cietoksnim. Un Staļina uzdevums, ja viņš vēlējās panākt vispasaules revolūciju, bija ieņemt šo “cietoksni”, bet cietokšņus vieglāk var iegūt, ja kāds tev palīdz no iekšpuses. Un iespējams, ka Staļins Hitlerā saskatīja šādu “palīgu”. Jo tieši Hitlers no iekšpuses varēja novājināt Eiropu, nepārtraukti karojot tās iekšienē, bet pēc kāda laika, kad Reihs izplestos pa visu Eiropu, Staļins kā “ atbrīvotājs” varētu izplest Padomju valsti līdz pat Atlantijas okeānam. Protams, tas ir tikai pieņēmums, bet kā tad savādāk izskaidrot Staļina vēlmi tuvināties ar nacistiem, kuri pirms tam tika pasludināti par lielākajiem komunisma ienaidniekiem?
…
