Sensenos laikos alvas un svina vietā kausēja un lēja vasku, jo tas bija pieejamāks par alvas bikšu pogām. Tagad nav problēmu dabūt materiālu laimes liešanai – pārkausējamās cūciņas un sirsniņas nopērkamas visur. Veikalos, kur pērk naglas un skrūves, var meklēt lodalvu – ar vienu stienīti pietiks visai ģimenei, bet makšķernieku veikalos var nopirkt svinu.
Alva un svins ir samērā viegli kūstoši materiāli, kausēt var gan kamīna liesmās, gan uz gāzes plīts, tomēr karotes vai kausiņa rokturim jābūt garam un vēlams no koka, tad mazāk karsīs roka.
Kad metāls izkusis, jācenšas to strauji ieliet traukā ar aukstu ūdeni, jo, lēni tecinot, lējums sadalīsies mazās pilītēs un būs grūti ko izzīlēt. Strauji lieta laimīte iznāk skaista un interesanta.
Katram pašam jālej sev laime, turklāt klusi un sirsnīgi jāvēlas, lai sapnis nākamgad piepildās.
Izlieto priekšmetu rūpīgi aplūkot gan tāpat, gan pret gaismu. Ja lējējs pats netiek gudrs, tad var saukt palīga draugus, visi kopā noteikti izspriedīs, kāds liktenis gaidāms. Ja saskatāms gredzens – būs precības, ja atslēga būs daudz maizes vai jauns dzīvoklis, ja zobens – kaut kur karos un ar ģimeni gaidāmas ķildas, ja kuģis – mīļotais būs jūrnieks vai vismaz atbrauks pāri jūrai. Nu, daudzas mazas naudiņas katrs noteikti varēs saskatīt.…
