17. gs. Eiropa izveidojas un nostiprinājās absolūtisms. Šī jaunā politiskā iekārta lika pamatus modernai valstij, kurai bija raksturīga stingra centralizācija, algotu profesionālu ierēdņu pārvaldes aparāts, regulāra armija, centralizēta nodokļu sistēma. Valstis, kurās valdīja absolūtisms, spēja realizēt lielvalstisku ārpolitiku un veidoja lielas impērijas. Šajā laikā Eiropa tika ierauta savstarpējā karadarbībā, kas aptvēra tās lielāko daļu un ieguva Trīsdesmitgadu kara (1618.-1648. g.) nosaukumu. Šis karš, kurš sākumā izpaudās kā protestantisma un katolicisma cīņa vācu zemēs, patiesībā bija lielvalstu savstarpējā spēkošanās par ietekmes sfērām Eiropā un sabrūkošās Hābsburgu monarhijas mantojumu. Savā starpā karoja Vācijas ķeizars un nepakļāvīgie firsti; zviedri un Vācijas ķeizars; Francija un Hābsburgu dinastija, kura valdīja Spānijā un vācu zemēs. 17. gs. Polijas varenība sāka pagrimt. To veicināja iekšējas nesaskaņas, kas noslēdzās ar ukraiņu kazaku sacelšanos Bogdana Hmeļņicka vadībā un Kreisākrasta Ukrainas iekļaušanos Maskavas Krievzemes sastāvā 1649.-1655. g. Maskavas cariste paplašināja savas teritorijas rietumos uz Polijas rēķina.
17. gs. Zviedrija bija kļuvusi par lielvalsti. Tā arvien aktīvāk darbojās Ziemeļ eiropas politikā. Zviedrijas karaļa dēls Sigismunds, kura māte nāca no Polijas-Lietu-vas valdnieku Jagellonu dinastijas, kļuva par Polijas un Lietuvas valdnieku. Viņu izglītoja jezuīti katoļu garā. Vēlāk seims viņu ievēlēja par Polijas-Lietuvas karali kā Sigismundu III. Pēc tēva Juhana III nāves Sigismundam III vajadzēja mantot arī Zviedrijas troni. To negribēja pieļaut zviedru aristokrātija, jo abu lielvalstu intereses bija atšķirīgas. Nozīme bija arī atšķirībai ticībā — Zviedrijā valsts reliģija bija luterānisms. Pēc jaunas valdnieku dinastijas nodibināšanas Zviedrijā sākās karš starp abām valstīm, kas ilga no 1600. līdz 1629. g.…
