No Itālijas uz ziemeļiem – Nīderlandē, Vācijā, daļēji arī Francijā – veidojās savdabīga renesanses kultūra, kuru speciālisti dēvē par ziemeļu renesansi. Šeit humānisma un renesanses strāvojumi bija daudz sarežģītāki un problemātiskāki nekā Itālijā. Itālijā viduslaiku reliģiskie sižeti vairs nav tik nozīmīgi, tos aizstāj humānisma idejas, turpretī ziemeļu renesansē tie vēl joprojām ir ļoti populāri. Arī pašam humānismam ziemeļos no Alpiem ir zināmas viduslaiku iezīmes.
Itālija 15.gadsimtā jau bija renesanses un zinātnes pārpilna, šeit attīstījās jaunā itāļu valoda, kamēr Nīderlandē un Vācijā vēl valdīja iepriekšējo gadsimtu gaisotne. Toties 16.gadsimta sākumā ne tikai Itālijā, bet arī ziemeļos par personībām izauga izcili Eiropas kultūras cilvēki.
Ziemeļu renesanses māksla pievēršas ķermeņu un lietu plastiskā apjoma un telpas problēmām, kā arī cilvēciskumam kā cilvēka cienīgas dzīves un uzvedības kvalitāšu atspoguļojumam mākslā. Tas raksturo reālisma attīstības sākotnējo stadiju. Mazāku uzmanību nekā Itālijā Ziemeļos veltī „ideālās dailes” meklējumiem, jo antīkais mantojums, kas veidoja itāliešu gaumi šajā virzienā, šeit nebija pazīstams. Ziemeļu māksla veidojās kā vietējo nacionālo tradīciju turpinātāja, apvienojot tās ar Itālijas renesanses pieredzi, tādējādi dodot savai kultūrai un mākslai jaunu slīpējumu.
Francijā visspilgtākos panākumus guva celtniecība, Vācijā – grafika, Nīderlandē – glezniecība. …