Ievads
Ziepes ir līdzeklis, kas tiek lietots kopā ar ūdeni, personīgajā higiēnā. Roku mazgāšana ir pirmajā vietā cīņā ar mikrobiem, kas ierosina iesnas, gripu, zarnu un citas bīstamas infekcijas. Vēsturiski ziepes sastopamas cietos gabalos, bet ir arī šķidrās ziepes, kas bieži tiek lietotas sabiedriskajās tualetēs. Jau no seniem laikiem ziepes gatavoja no pelniem ar taukiem, kas tika sajaukti ūdenī un vārīti līdz tika iegūtas jēlas ziepes un glicerīns. Tika izmantoti augu vai koksnes pelni, kas satur nātrija karbonātu vai kālija karbonātu. Nātrija karbonāts vai kālija karbonāts reaģē ar ūdeni, reakcijas rezultātā radās atbilstoši nātrija hidroksīds un kālija hidroksīds, kas ir sārmi, kuri reaģē ar taukiem (kokosriekstu vai olīvu eļļa), kā iepriekš tika minēts radās jēlas ziepes un glicerīns.
Ziepju gatavošana bija bīstama, jo varēja iegūt ķīmiskos apdegumus vai kļūt akls. Ziepes attīrīja ādu, bet glicerīns maigi putoja, aizsargāja un mitrināja to. Taču mūsdienās ziepju ražošanā visbiežāk izmanto dzīvnieku taukus, nevis mitrinošās augu eļļas. Gandrīz visu iegūto glicerīnu nošķir, lai pārdotu kosmētikas industrijai. Ziepēm pievieno sintētiskus piedevas – putas veidojošas vielas, konservantus, smaržvielas. Regulāri mazgājoties ar šādām ziepēm, noārdās dabiskais ādas tauku slānis, izraisot ādas lobīšanos un sausumu. Taču ir uzņēmumi, kas ražo ziepes ar dabisku sastāvu.
…
