Dzimusi Ērgļu Tanuļos zemnieku ģimenē. Mācījusies Ērgļu pareizticīgo skolā, Ērgļu draudzes skolā un N. Draudziņas ģimnāzijā Rīgā. 1923.-1936. g. studējusi LU baltu filoloģiju, 1927.-1944. g. strādājusi par skolotāju N. Draudziņas ģimnāzijā, pēc emigrēšanas uz Vāciju 1944. g. - Fišbahas bēgļu nometnes latv. ģimnāzijā. 1950. g. pārcēlusies uz ASV, strādājusi gan par mājkalpotāju, gan par slimnieku kopēju. [1]
Pirmā publikācija - dzejolis "Bērza lapa" laikr. "Students" 1924. g. Dzejā dominē dziļi pārdzīvots dabas, dzīvības, tēvzemes apdziedājums. 1941. g. deportācijas laikā viņa izteica tautas bēdas: "Svešas kājas samīda Latvijas zemi. Sveša roka izkaisa latviešu tautu. Sāpes dvēseli plosa līdz nāvei, nabaga putnu." Liktenis svešumā, sāpe par dzimtenes postu, ilgas pēc tikumiskas skaidrības un latviskas pasaules ir galvenie dzejas motīvi.
Mirusi Oregonā (ASV). Pēc dzejnieces vēlēšanās urna ar pelniem iegremdēta Baltijas jūrā - tuvāk dzimtenei. [1]
Dzeja: „Zaļie vārti” (1936), „Staru viesulis” (1941), „Tālais dārzs” (1946), „Bēgle” (1949), „Saules koks” (1956).
Izlases: „Dzīvības lauki” (1972), „Dzejas” (1948), „Es zvaigznēs ieeju pār jūru...” (1992).
Raksti par lit. „Ogle” (1960).
Grīns J. Latviskā dvēsele trimdā // Redaktora atmiņas. – Stokholma, 1968. [1]
1928. gadā, atsaucoties žurnāla "Daugava" redaktora Jāņa Grīna mudinājumam izteikties par tematu "Mūsu rakstniecības šīdiena un rītdiena", jaunais Eriks Ādamsons kaisli un kategoriski aicināja latviešu dzejas liru, "kurā garlaicīgi un bezgaršīgi pūš visi ziemeļu, dienvidu, austrumu un vakaru vēji", iekārt šepat mūsu dzimtenē augošajās zaļajās birztalās, un viņu vēsmas izvilinās no stīgām īstās, neviltotās, brīnišķīgākās un daiļākās skaņas". Laikā, kad vēl nebija norimis ekspresionisma iešūpotais viļņojums un kad valdīja stingro, klasisko formu dzeja, E. Ādamsona sauciens atgriezties pie tautasdziesmas kā labākās literārās skolas, kā īpatnējā nacionālā šarma glabātājas skanēja ja ne kā izaicinājums, tad kā zināms naivums gan. Taču maksimālists izrādījās pravietisks - latviešu literatūrā sevi apzināt tiecās atkal tautas patība un nacionālismu apliecinoša straume. Tolaik klusībā, lēni, bet neatlaidīgi un noteikti veidojās īsteni latviska dzejniece. [2]…
