Ievads
Nekad agrak Rietumu sabiedribas vesture cilvekam nav tikusi uzkrauta tada atbildibas nasta, kada ta ir musdienas, jo nekad vina riciba nav bijusas tada apjoma zinasanas par dabu un vidi. Vins spej iznicinat visas augstakas dzivibas formas regionala un pat globala meroga, un tas varetu but ne tikai kodolierocu izmantosanas sekas – milzigus negativus rezultatus var radit ari darbibas, kas orientetas uz labveligu rezultatu sasniegsanu. Tapec sarezgita pirmam kartam klust jau zinatnes un etikas attiecibu problema, kuru centrala vieta ir atbildibas problemai.
Mūsdienu zinātnes dzimšana
Mūsdienu zinātniski tehniskās pasaules pamati tika likti jaunajos laikos, un tās pirmais pārstāvis ir 17.gs. fiziķis Galileo Galilejs. Jaunais te bija saistīts nevis ar zināšanu rezultātiem (piemēram, brīvās krišanas likuma noformulēšana) un nevis ar dabas matemizāciju (pāreja no substances jēdziena uz funkcijas jēdzienu), bet gan ar to, ka saplūda kopā līdz tam nošķirtas norises — akadēmiskā skolu tradīcija un amatniecības tradīcija, zinātne klasiskā nozīmē un tehnika klasiskā nozīmē.
Tradicionālo skolu zinātnes pārstāvji bija Aristotelis, Arhimēds, Eiklīds u.c., kas pašu mācību uzskatīja par pašmērķi un kam neradās doma par teorijas iemiesošanu praksē. Centieni zinātnes sasniegumus tuvināt realitātei tika uzskatīti par nezinātniskiem savā būtībā, jo neatbilda zinātnes prasībām, kas orientējas uz autoritātēm un klasiķiem. Gluži pretēja bija amatniecības tradīcija šo cilvēku zināšanas bija nevis akadēmiska mācība, bet tehniska spēja, varēšana jau tajos laikos izmainīt pasauli. Galilejs bija pirmais, kas apvienoja tehniskās iespējas ar teorētisko prātu. Prāts saistībā ar pieredzi līdz pat mūsdienām tiek uzskatīts par dabaszinātnes neatņemamu sastāvdaļu.
Tādejādi racionālās kultūras attīstības vēsture sākotnēji tehnikas vēsture bija nodalīta no dabas vēstures — ne tāpēc, ka vispār nebūtu tehnikas, bet tāpēc, ka antīkajā tradīcijā mehānika bija tehnikas un nevis dabaszinātnes kompetence. Aristoteļa terminoloģijā mehāniskā māksla nav dabas objektu, bet artefaktu teorija — kā izdarīt to, ko nespēja daba (piemēram, pacelt smagumu). Tāpēc grieķiem mehānika ir viltība, veikla dabas spēku izmantošana, t.i., mācība par darbarīkiem. Mehāniska nav viss daba, bet gan cilvēka darbs. Galilejs formulēja mehāniku kā dabas objektu kustības teoriju ārējo spēku iedarbības rezultātā.
…
