V. Behterevs rakstīja, ka, tiklīdz mēs zinām ,ka mūzika ir mūsu jūtu un garastāvokļa valdniece, mums ir tiesības gaidīt, ka tā var un tai jārada noteikts garastāvoklis, kad jāpavājina uzbudinātība, vai citos gadījumos, kad jāiedarbojas atbilstošā veidā uz elpošanu, asinsriti, novēršot nomācošu nogurumu u.t.t.
(klausoties mūziku)
Krievu mūzikas psihologs V. Petruškins vārdā „muzikalitāte” ietver spēju pārdzīvot, redzēt un uztvert pasauli muzikālo skaņu formā. (43)
Daudzi psihologi savos pētījumos ir nonākuši pie atziņas, ka bērni kopš mazotnes jāiepazīstina ar dažādu laikmetu un stilu mūziku, lai palīdzētu bagātināt viņu muzikālajās uztveres intonatīvo „valodu” jeb priekšstatus. Svarīgi, lai jau agrā bērnībā veidotos attieksme pret mūziku nevis kā izklaidēšanās līdzekli, bet gan kā ievērojamu garīgās kultūras parādību. (21)
Mūzikas psihologs V. Petruškins atzīmēja, ka māksla’, jo īpaši mūzikā, bērnam nepieciešams emocionālais piemērs, piemērs emocionālai izteiksmei. Bērnam jābūt lieciniekam dziļam jūtu pārdzīvojumam, ko izsauc mūzika. Tāpēc pašiem vecākiem – mātei, tēvam, kas ir tuvākie cilvēki bērnam – pašiem ir jāmīl mūzika, jāzina tā un jādod iespēja mīlēt to arī bērnam. …