Sistemātika.
1.Augu valsts,
2.Segsēkļu jeb ziedaugu nodalījums,
3.Divdīgļlapju klase,
4.Tauriņziežu dzimta,
5.Sējas zirņu suga.
Vēsture.
Par zirņu izcelsmes vietu tiek uzskatīti dienvidrietumu Āzijas kalnu rajoni un Vidusjūras piekraste. Kultivētie zirņi ir ne tikai dabas, bet arī senākais cilvēka darbības rezultāts. Tomēr nozīmi kā lauka kultūra tie ieguva samērā vēlu. Senajiem romiešiem un grieķiem zirņi bija zināmi, bet rūgtās piegaršas dēļ kā pārtikas produkts tika vērtētu zemu. Dienvidrietumu Āzijas zirņu formu primitīvisms liecina ne tikai par zirņu izmantošanas seno vēsturi, bet arī par to, ka cilvēks maz mēģināja izmainīt šo sugu. Viduseiropā zirņus sāka plaši audzēt Karolingu un Otonu laikā, klosteru dibināšanas sākumposmā. (VIII – X gs.)
Zirņu audzēšanai Latvijā ir daudzu gadsimtu ilga vēsture. Rakstos minēts, ka jau IV gadsimta beigās bez miežiem un kviešiem audzēti arī zirņi. To sēklas atrastas arheoloģiskajos izrakumos senajā Ķeteskalna pilskalnā (Ogres rajonā), slāņos, kas veidojušies VII – VIII gadsimtā. Līdz XIX gadsimta sākumam iecienītākie bija baltie zirņi. Tikai tad sāka palielināties pelēko jeb „prūšu” zirņu sējumi.
Bioloģiskās īpatnības.
Zirņiem ir gara mietsakne un daudz sānsakņu. Stublāji 15 – 150 cm gari, kāpelējoši, vienkārši vai dažreiz zaraini. Pie pamata tie ir tievi, pat šķirnēm ar šķietami stingru stublāju.
Lapas saliktas, parasti beidzas ar zarainu vīti. Dažām šķirnēm vītes vietā ir galotnes lapiņa. …