Mazajās saimniecībās pārsvarā lauksaimniecības produkciju sagādā paši zemnieki, gatavojot sienu, audzējot sakņaugus, vasarā zālēdājiem izēdinot kultivēto ganību zāli. Savukārt lielajās saimniecībās, kur ir saglabājušās skābbarības un skābsiena tvertnes un, kurām ir iegādāta atbilstoša tehnika un, ir apgūta nepieciešamā tehnoloģija, zālēdāju ēdināšanā parasti izmanto šos barības līdzekļus. Mazās, tāpat kā arī lielās saimniecības, zālēdāju ēdināšanā izmanto samērā lēto kultivēto ganību zālājus un citus zaļbarības veidus. Spēkbarības īpatsvars ir maz atkarīgs no saimniecības lieluma, bet vairāk no audzēto dzīvnieku sugas un produktivitātes. Dažādiem dzīvniekiem ir dažādas barības devas un ir dažāds spēkbarības patēriņš. Govīm tas būs mazāks kā cūkām vai aitām, savukārt vistām tas sastādīs lielāko daļu no barības daudzuma. Protams, ka lielsaimniecībās spēkbarības īpatsvars būs nedaudz lielāks nekā mazajās saimniecībās.
Manis aprakstītā saimniecība ierindojas vidējo saimniecību grupā, jo saimniecībai pieder 50 ha zemes platība un saimniecība audzē diezgan daudz lauksaimniecības dzīvnieku, - tas ir 200 trušu, 3 slaucamās govis, 2 jaunlopi un 1 nobarojamais jaunlops. Kā arī saimniecība specializējas kāpostu audzēšanā. Saimniecībai ir visa nepieciešamā tehnika un tehnoloģiskās iekārtas, lai veiktu nepieciešamos lauksaimniecības darbus (aršanas darbi un pārējie darbi augsnes apstrādei, nepieciešamās iekārtas trušu audzēšanai – kūtis, tīrīšanas iekārtas un viss nepieciešamais govju produktīvai audzēšanai). Saimniecība ar katru gadu palielina savu trušu skaitu, bet ne lielos apjomos. Palielināšana lielos apjomos prasa lielus līdzekļus, kuri saimniecībai nav un trušu audzēšana nav viens no ienesīgākajiem nodarbošanās veidiem, tāpēc tiek audzētas arī citas sugas dzīvnieki un lauksaimniecības kultūras. Šobrīd pat grūti pateikt, kura no nodarbēm ir papildus ražošana un, kura galvenā. …
