Žurnālists un autortiesības - tiesiskais regulējums

Pamatā, lai izprastu jēdziena „autortiesības” nozīmi, to varētu apzīmēt ar sinonīmu – „intelektuālais īpašums”. Tas apzīmē dažādus nemateriālus labumus, zināšanas, pieredzi, kā arī citus objektus, kurus raksturo nemateriāla, bet intelektuāla daba. Tomēr šo īpašumu var izteikt naudā vai citā mantiska rakstura ekvivalentā .
Vārds – „intelektuālais” – norāda, ka pamatā šīs tiesības ir saistītas ar intelektuālu darbu, jaunām idejām, atklājumiem dažādās jomās. Toties, vārds „īpašums” norāda uz absolūto lietu tiesību, kas garantē garantē varu pār lietu un dod īpašniekam tiesības ar to darboties, lietot, ieķīlāt, mainīt un izmantot pēc saviem ieskatiem.
Par vienu no galvenajām definīcijām, kura apzīmē „intelektuālo īpašumu”, tiek uzskatīta Stokholmas 1967. gada 14. Jūlija konvencija, ar kuru dibināta Pasaules intelektuālā īpašuma organizācija (World Intellectual Property Organisation). Konvencijas 2. pantā noteikts, ka par intelektuālo īpašumu tiek uzskatītas tiesības, kas attiecas uz:
1. Literārajiem darbiem, mākslinieciskajiem un zinātniskajiem darbiem.
2. Mākslinieku interpretētāju interpretācijām un aktieru izpildītāju izpildījumiem, fonogrammām un radioraidījumiem.
3. Izgudrojumiem jebkurā cilvēku darbības jomā.
4. Zinātniskajiem atklājumiem.
5. Dizainparaugiem un industriāliem modeļiem.
6. Preču, tirdzniecības un pakalpojumu zīmēm, kā arī komercnosaukumiem un firmas zīmēm.
7. Aizsardzība pret negodīgu konkurenci.
Un visām citām tiesībām, kas attiecas uz intelektuālo darbību – industriālajā, zinātniskajā, literārajā un mākslinieciskajā jomā. …