1. ZVIEDRIJAS IEKŠPOLITIKA
1.1 Varas nostiprināšanās
1592.g. Valsts padome un hercogs Kārlis kopīgi nodrošināja, lai Sigismunds nenāktu pie varas. Par spīti troņmantinieka iebildēm, 1953 gadā kungu sanāksme nolēma, ka Zviedrija ir protestantiska valsts. Savukārt augstmaņi pieprasīja aizvien lielākas privilēģijas un stiprākas pozīcijas valsts pārvaldē – praktiski varas dalīšanu starp karali un augstmaņiem. Sigismundam ierodoties Zviedrijā uz kronēšanu, viņu sagaidīja kārtas, kas nebija gatavas atkāpties no savām prasībām. Sigismundam nācās piekāpties reliģijas jautājumos, lai tiktu kronēts par Zviedrijas karali 1654.gadā. pēc tam jaunais karalis ar savām uzticamības personām ieņēma svarīgākās pilis, bet Valsts padome saņēma tiesības pārvaldīt valsti karaļa prombūtnes laikā.
1595. gadā Valsts padome kopā ar Kārli, bet 1597. gadā hercogs Kārlis vienpersoniski sasauca Riksdagu, kurā Kārlis panāca sev vietvalža pozīcijas. Kārļa centieni iegūt troni tomēr neīstenojās. Lielāko atbalstu viņš guva no zemniekiem, bet pretestību no augstmaņiem.
Cīņā par varu Kārļa, Sigismunda un Valsts padomes trijstūra drāma saasināja sociālās pretrunas valsts iekšienē. Jo īpaši Zviedrijas augstmaņi pēdējos gados bija cietuši saimnieciskus un politiskus pretsitienus, tikmēr Somijas militārie augstmaņi bija nostiprinājuši pozīcijas un Sigismunda personā saskatīja savu pozīciju labāko nodrošinātāju. Somijas augstmaņu vadītājs un karaļa uzticības persona bija Krievijas kara laikā admirālis Klauss Flemings. Viņa uzticamo karapulku izaicinošā rīcība visā Somijā raisīja aizvien lielāku pretestību un spītu. Kārlis savu hercogisti bija izveidojis par spēcīgu atbalsta punktu. Nīšepingas apkaimē tika nodibināta tekstiliju un ieroču rūpniecība, hercogiste piekopa centralizētu tirdzniecības politiku. Kategoriskais protestantiskais hercogs bija izstrādājis savu baznīcas politiku un atteicās pieņemt uzspiestās katoliskās reformas. Kārļa atbalstītāji izrādījās galvenokārt zemnieki un birģeri, bet teritoriāli valsts nebija izteikti sadalījusies. Karalim uzticamie spēki tiklab Smolandē un Kalmarā, kā arī Somijā.
Sigismunds sapulcināja karaspēku, izcēlās krastā Kalmarā un 1598. gadā konfrontējās ar hercoga karaspēku Stongebru kaujā. Karalis cieta neveiksmi un viņam nācās doties atpakaļ uz Poliju pēc palīgspēkiem. Savukārt Kārlis ieņēma karali aizstāvējušos cietokšņus, sagūstīja lielāko daļu karalim pakļāvīgo augstmaņu un sāka jaudīgu propagandu pret Sigismundu.
1599. gadā Riksdags izteica karalim neuzticību un vara praktiski pārgāja Kārļa rokās. Kārļa uzvaru izšķīra zemnieku atbalsts, jo tie savukārt spēku smēlās Somijas „nūju kara” notikumos. Savo, hemesiešu un esterboniešu zemnieku sacelšanās pret armijas izmitināšanu 1597. gadā beidzās ar Klausa Fleminga karaspēka absolūtu uzvaru.
…
