Zviedrija bija viena no valstīm, kas pretendēja uz Livoniju ( tagadējo Latvijas un Igaunijas teritoriju). Tā likās tāla, atšķirta ar jūru. Varēja cerēt, ka viņi nemaz negribēs vai arī nespēs iejaukties savas aizjūras provinces dzīvē un šejienes apstākļi zviedriem bija sveši, nesaprotami. Tā muižnieki cerēja atjaunot faktiski veco „Livonijas republiku”, kur viņi būtu vienīgie noteicēji. Bet tā nenotika. Kārlis ( Zviedrijas ķēniņš no 1604.gada) bez sevišķām grūtībām izdzina poļus no Igaunijas un iebruka Vidzemē. Stāvoklis mainās, kad par Zviedrijas valdnieku kļūst tikko 17 gadus vecais Kārļa IX. dēls Gustavs II. Ādolfs. Savu galveno triecienu Gustavs Ādolfs vērš pret zemes sirdi, Rīgu. Pilsētu aplenc, apšauda lielgabaliem. 16.septembrī 1621.g. Gustavs Ādolfs iejāj pilsētā. ar Altmarkas pamieru 1629.g. 26. septembrī Gustavs Ādolfs iegūst Vidzemi līdz Aiviekstei un Lubānas ezeram.
Zviedriem iekarojot Vidzemi, pārvaldi nodeva nodevu jeb apriņķu priekšnieku un īpašu kara komisāru rokās. To galvenais uzdevums bija nodrošināt armijas apgādi. Šai nolūkā bija jāievāc nodevas un kontribūcijas, kā arī jāizdara rekvizīcijas. Viņu pienākums bija arī pieņemt iedzīvotāju uzticības zvērestu. Kara komisariāts bija svarīgs Vidzemes pārvaldes orgāns līdz 1630.gadam.
Pēc Altmarkas pamiera noslēgšanas 1629.gada 16.septembrī zviedri Vidzemes kara laika administrāciju pārorganizēja vairāk piemēroti miera laikam. Valsts padomnieku Johanu Šiti iecēla par ģenerālgubernatoru. Šites rezidence bija Tērbatā, jo pēdējā atradās visu provinču centrā, tomēr 1632.gadā par rezidenci noteica Rīgu. Ģenerālgubernātora zemes iedalīja sešos apgabalos, kurus sauca gan par lēni, gan guberņu, gan apriņķi. Katra šī apgabala priekšgalā bija vietnieks, pie kam Rīgas un Narvas amatpersonu sauca par gubernātoru.…
