Artūrs tiek apsūdzēts par revolucionārās darba tautas ienaidnieku, un tiek apcietināts un nogādāts Rīgā, kur sagaida savu nāves stundu. Rīgā viņu izglābj Konrāds un
Miķelsons, bet Miķelsons paliek sarkanarmijā, un divi dodas savos ceļos.
Dialogā starp Salu un Artūru ir pielietots nodevības sajūtas efekts, kurš tiek sasniegts ar Salas aprautajiem teikumiem, kas liecina, ka Salai pašam ir kauns par savas ādas glābšanu šajā situācijā, kā arī pielietoti epiteti un personifikācijas (varen fikss deguns, iesirmās ūsas,
vaicājošās acis, eju aizsedza rotas komisāra stāvs, bezgala gausi sācis vilkties laiks). Artūram nonākot kamerā, tiek panākts ielenkuma, izmisuma un dullas cerības efekts, kuru iegūst izmantojot personifikācijas (galva deg, domas traucas steigā, acis lec), kā arī vairākus
izsaukuma teikumus, kuri atzīmēja kā jauna atklāšanu, paaugstinot vai samazinot radīto izmisumu. Pastiprina šo pašu efektu arī retoriskie jautājumi, kuri attiecas pret Artūra
izbēgšanas plāna cerībām. Epizodei turpinoties rodas kāpinājuma efekts, kuru veido vairāki iepriekšminētie līdzekļi (personifikācijas, izsaukuma teikumi), kā arī nepabeigti teikumi, kuri norāda uz Artūra cerību izzušanu.…
