-
Pasaule un es tajā
Labdien ,mani sauc Katrīna Allikas un manas publiskās runas tēma ir Dažādā pasaule un es tajā.
Tagad visi aizvērsim acis vai vienkārši iedomāsimies, ka esam no rīta savās siltajās, mīkstajās gultās paveram acis ieraugam balto sniegu un salu aiz loga un atviegloti nopūšoties ,ka ir sestdiena aizveram tās atkal ciet, lai gulētu tālāk. Un tagad iedomāsimies, ka uz plīts stāv tikko tevis vai vecāku pagatavotas vakariņas, tās patīkami smaržo un izskatās kārdinošas , tu pieliec pilni šķīvi, visu gardi notiesā un laimīgs ar pilnu vēderu dodies skatīties televizoru. Lieliskas sajūtas vai ne?
Bet tagad padomāsim par tiem cilvēkiem, kuri šīs sajūtas nepazīst. Par cilvēkiem, kuri par pārēšanās sajūtu labāk zina badu un slāpes, kuri cīnās par ūdeni un nākamās dienas ēdiena devu. Viņi nepazīst ,kas ir katras sezonas jaunās drēbes, iespēja izglītoties, par izklaidēm un ceļojumiem nemaz nerunājot.
Ir šādas vietas, nabadzīgas valstis , kuru iedzīvotājiem ir daudz nepieciešamību izdzīvošanai, kuri dzīvo sapņos un cerībās, ka kādu dienu viss uzlabosies, bet ir tik pat daudz vietu pasaulē ,kur cilvēki cīnās ar lieko svaru, ko izraisījis pārāk liels pārtikas daudzums uzturā.
Tās ir 2 pilnīgi paradoksālas situācijas, pilnīgi atšķirīgas pasaules vietas.…
Ir cilvēki, kas ar to cīnās. Tiek izstrādāti palīdzības projekti ,tiek ziedota nauda un drēbes, lai kaut nedaudz atvieglotu šo cilvēku dzīves, bet viens vai pāris cilvēki savas dzīves laikā nespēj izlabot gadu desmitiem ieilgušu problēmu. Mēs sakām, ka mums šo cilvēki ir žēl, tā pat kā mēs sakām ,ka mums ir žēl bezpajumtnieku, kas spiesti ubagot uz Rīgas vai citu lielpilsētu ielām ,bet ,ja mums būtu tik tiešām žēl, tad mēs nepaturētu šo žēlumu tikai vārdiskā formā. Mēs iemestu šim ubagam pāris santīmu, latu ,nevis jau pēc pusstundas pa šo naudu nopirktu kārtējo veselībai kaitīgo ,pilnīgi nevajadzīgo lietu kā čipsi vai kas tamlīdzīgs. Es nerunāju visas cilvēces vārdā, jo ticu, ka ne visu tā dara, bet pārsvarā situācija ir tāda kāda viņa ir –skarba. Ar vārdiem mēs varam izteikt tik daudz ko ,bet vārdi neliecina par mums kā personībām. Es varu ubagam pateikt, ka es viņam pasauli nolikšu pie kājām, lai atvieglotu viņa ciešanas , bet es nekad to neizdarīšu, jo tas ir vienkārši neiespējami. Nesen lasīju kādā dzeltenās preses žurnālā, ka kāds krievu miljonārs ir samaksājis dziedātājai 3,3 miljonus dolāru, lai viņa bagātajam kungam jaunā gada naktī nodziedātu 2 dziesmas! Vai tas neizklausās vienkārši smieklīgi? Brīdī, kad cilvēki cieš badu, kad viņiem šī naudu būtu tiešām vajadzīga, viņš to izmanto tik nejēdzīga mērķa vārdā. Vienkārši rodas tāda sajūta, ka tādiem cilvēkiem naudas ir tik daudz ,ka viņi ar to varētu kamīnu kurināt, naudu, kas viņiem ir viņi nav spējīgi iztērēt savas dzīves laikā, tad kāpēc, kāpēc gan viņi to nevarētu izmantot cēlāka mērķa vārdā?
