Neapšaubāmi bērna ceļš uz kultūras pasauli sākas ģimenē: vecvecāku, vecāku, brāļu un māsu savstarpējās attiecībās. Skola palīdz paplašināt priekšstatu par šīm vērtībām, kā arī sniedz zināšanas, prasmes un jauna tipa attiecības: skolēns – skolēns, skolēns – skolotājs.
Taču, kā 1919. gadā “Rokasgrāmatā pedagoģijā” raksta K. Dēķens, “. . svarīgi apzināties to, ka ne visās ģimenēs “bauda šo kultūru”, tādejādi “tautskolotāja” uzdevums – ar mācību un darbu ievadīt bērnus savas tautas un vispārīgā kultūras dzīvē, piemērojoties viņu miesas un gara vajadzībām un spējām, un ar to dot viņiem iespēju, ne vien izlietot kultūras mantas, bet arī rosīgi piedalīties pašā kultūras veicināšanas un sekmēšanas darbā”.
Latviskā dzīvesziņa ir mūsu pagātne, tagadne un nākotne, tādēļ būtiski akcentēt tādas vērtības, ko, analizējot nacionālo izglītību, norāda A. Vičs:
• savas tautas locekļa apziņa un pienākums pret savu tautu,
• reliģiskā tikumība,
• tautas tradīciju saglabāšana un atjaunošana,
• tautas autoritāšu atzīšana, cienīšana,
• dzimtenes darbīgas mīlestības spēcināšana.
Skolās viens no galvenajiem uzdevumiem ir mācīt saprast folkloras dziļāko būtību, izcelt tās ētiskās un estētiskās vērtības. …
