Tagad no konfliktiem cenšos izvairīties, un mēģinu savas domas izpaust skaļi. Ir uzskats, kad konfliktu risināšanu var iemācīties no kādām grāmatām, vai plašsaziņas līdzekļiem. Bet pati labākā „lietošanas instrukcija” ir pašu pieredze, jo tikai pieredzot dažādas situācijas cilvēki var mācīties no savām kļūdām, un tādas pašas nepieļaut nākotnē, un uzdot jautājumu „vai kārtējais konflikts man ir nepieciešams?”
Savukārt izdarot secinājumus par konfliktiem darba vidē, svarīgi ir savlaicīgi tos atrisināt, lai nerastos konflikta uzslāņošanās, kas pasliktina situāciju, uzkrāj spriedzi, negatīvas emocijas, atsvešina partnerus un noved pie pārrāvuma kolektīvā. Savlaicīgi neatrisināts starppersonu konflikts var izraisīt ārējā konflikta pārcelšanu uz iekšu, kad cilvēks konfliktu sāk pārdzīvot kā iekšēju un slēpjamu, kļūst depresīvs, vai agresīvs. Primārais, kas ir vajadzīgs konfliktu risināšanā ir pozitīvā nodoma princips , kas rada uzskatu, ka katrā notikumā, kas notiek ar cilvēku, eksistē kāds pozitīvs nodoms, ko dzīve mums ar to grib parādīt. Dažreiz šis pozitīvais nodoms nav acīmredzams, taču, mazliet domājot, to noteikti var atrast.
Priekšniekiem vajadzētu vairāk motivēt savus darbiniekus domāt pozitīvi, ar cieņu izturēties prêt saviem kolēģiem, ar sapratni pieņemt citu viedokļus un uzskatus. Pašiem darbiniekiem vairāk vajadzētu rīkot dažādus kolektīva vakarus, kas vairāk saliedētu kolektīvu. Jo garā spēcīgi, veseli un saprotoši darbinieki veido sava kolektīva tēlu un uņēmuma vizītkarti.
…
