Es šo izstādi redzēju kādā vakarā, dodoties garām galerijai pa Strēlnieku ielu. Galerija jau bija slēgta, un tādēļ nelielajā telpā nebija neviena apmeklētāja, spilgtā gaisma izgaismoja tikai šīs deviņas fotogrāfijas ar mirušajiem dzīvniekiem. Nevarētu teikt, ka mani šis skats šokēja, jo biju fotogrāfijas redzējusi jau agrāk, un arī man ir gadījies uz ielas tik tikko neiekāpt mirušā dzīvniekā. Arī izstādes ideja mani pārāk nešokēja, jo sabraukti dzīvnieki ir bieži redzami uz ielām, tā nav nežēlība, bet nejaušība. Iemūžināt šādu mirkli nav gluži tas pats, kas vērot, kā cilvēki šo dzīvnieku spīdzina un nogalina - tādā gadījumā ir vērts apskatīt internetā atrodamos video par fermām, kurās audzē dzīvniekus pārtikas un kažokādu vajadzībām – lūk, par to var teikt „pretīgi un nežēlīgi”. Un domāju, ka ne visi cilvēki, kas par šo izstādi izteica sašutumu, ir veģetārieši un atsakās no īstas kažokādas pūkainā siltuma.
Tomēr es neuzskatu, ka šādas fotogrāfijas būtu nepieciešams izvietot publiskai apskatei, jo piekrītu, ka ir cilvēki, kurus šāda „māksla” ietekmē negatīvi.…
