Rasma pēc izveseļošanās saņēma vēstuli no Jāņa, un, tāpēc ka bija pacilātā garstāvoklī, vēlējās to izlasīt. Viņa no klēts aizgāja uz māju, lai paņemtu sērkociņus sveces iedegšanai, bet durvis bija aizslēgtas un logi aizvērti. Rasma sadzirdēja čukstēšu sarunu pie mātes guļamistabas loga, kad pieklauvēja tam, lai paprasītu vajadzīgo: “Es galvoju, ka mātes gultā gulēja Valgs, viņai ar mani runājoties, bet man tas bija viena alga. Šonakt biju jautrā omā.” Viņai tas pat nebija vairs brīnums, ka māte atļaujas vest svešu vīrieti savā mājā.
Dažas dienas pēc Jāņa vēstules saņemšanas Rasmu apciemoja Basis un brīdināja viņu, ka māte ar Valgu precēšoties. Basis centās ieskaidrot Rasmai, lai viņa nepiekrīt atdot savu mantojuma pusi Valgam un mātei, jo laikam nevēlējās, lai viņa nākotnē būtu trūcīga. Basis izstāstīja viņas mātes un Valga pagātni: “Un tā Valgs no zaldātiem vairs nepārnāca. Runāja, ka viņš gan ticis vaļā no krieviem tūlīt pēc pusgada, bet šurpu neatbrauca. Runāja arī to, ka viņš esot apmeties kādā līdumā, kaut kur citā apvidū. Tāpat melsa, ka viņš ik vasaras slepeni atnākot ciemā pie mātes. Esot redzēts. Dievs to zina, taisnība vai meli...” Kad māte pārnāca no pilsētas, Rasma izstāstīja, ka Basis bija apmeklējis viņu, un teica, ka viņa var ņemt visu Rasmas mantojumu, viņai to nevajagot.
…
