Krievija 17.gs. otrajā pusē salīdzinājumā ar Rietumeiropas valstīm bija milzīga, bet atpalikusi valsts. Pilsētas bija vāji attīstītas, tirgus darījumos maz izmantoja naudu. Valsts ierēdņi atalgojumā saņēma zemi un tās dzīvojošos zemniekus. Krievija bija norobežojusies no Eiropas. Spēkā bija aizliegums ceļot uz ārzemēm. Latīņu rakstībā iespiestas grāmatas bija aizliegts turēt mājās, arī no ārzemēm tās nedrīkstēja ievest, jo „drukātavas ir arī Maskavā”. Lasītprasme bija reta parādība, tāpēc tikai ļoti nedaudz cilvēki bija iepazinuši Eiropas kultūras un zinātnes vērtības.
Krievijas atpalicību noteica vēsturiski apstākļi.
Kopš viduslaikiem, kad Krievija bija meslu atkarībā no tatāru valdniekiem, tajā bija saglabājušās Austrumu despotiskās, t.i., neierobežotas un patvaļīgas varas iezīmes.
Ļoti liela ietekme Krievijā bija pareizticīgai baznīcai, kas uzskatīja Maskavu par Trešo Romu (pēc Rietumromas un Bizantijas krišanas). Baznīca pieprasīja pakļaušanos un dievbijību, bet neuzticējās zinātnei un jaunievedumiem.…
