Tiesību vēsturē par tiesību avotiem sauc katru faktu, kas liecina par kādu tiesību normu, agrāko likumu un sabiedrības dzīvi.1 Romiešu civiltiesībām ir ļoti daudzi tiesību avoti. Tie ir gan rakstiski saglabājušies, gan tādi akti, kuri tikai norāda uz kādu sabiedriskās dzīves norisi.
Romas pastāvēšanas sākumā tiesības bija tikai kā paražas - mores maiorum. Tās tad arī regulēja romas sabiedrisko dzīvi un norises. Paražas prasīja arī skaidrojumu, ko veica pontifiki (lat pontifex - priesteru kolēģijas loceklis.)
Būtisks tiesiskais akts bija XII tabulu likumi, kuru desmit vīru padome (decem viri) izveidoja, lai pierakstītu un apkopotu paražas. Šis likums bija veiksmīgs paražu tiesību sintēzes produkts un pamats tiesību tālākai attīstībai. Vēl viens būtisks tiesību avots bija tautas sapulču lēmumi
Attīstoties saimnieciskai darbībai XII tabulu likumi kļuva pārliku formāli un neelastīgi un radās vajadzība pēc jaunām tiesību normām. Tad pretori, kuriem bija augstākā juridiskā vara, sāka izdot savus ediktus (lat.edictum).Tie tad arī veidoja jaunu tiesību sistēmu - pretoru tiesības.
No mūsdienu viedokļa visdrošākais un pamatīgākais romiešu tiesību avots ir Corpus luris Civilis ,kurā pēc Justiniāna uzdevuma jurists Tribonians un komisija no 528-534 gadam apkopoja un sakārtoja 12 grāmatās visas tās tiesību normas, kuras bija uzkrājušās un saglabājušas savu nozīmi.
Romiešu tiesību rašanas un attīstība sakuma periodā…
