Pagājušā gs. 70.-80. gados Latvija bija PSRS sastāvā. Tāpat kā visa republikas saimnieciskā un kultūras dzīve, arī atpūta un tūrisms bija strikti reglamentēti. Lai iebrauktu, piem., Kuršu kāpās, vai Kurzemes robežas Kolkas raga zonā bija vajadzīgas speciālas caurlaides. Ne vienmēr šīs caurlaides izdevās noformēt. Samērā brīvi varēja ceļot vienīgi PSRS, jo nebija robežu un muitas zonu starp PSRS valstīm un bija viena kopēja valūta, kas ļoti atviegloja ceļošanu.
Aizbraukt ārpus Padomju Savienības robežām vien cilvēkiem ar izcili tīrām biogrāfijām. Valsts drošības dienests sīki izskatīja izbraukt gribētāju radu rakstus, bet, ja nesastāvēji komunistiskās partijas rindās, tad šķērsot robežu bija gandrīz neiespējami. Daudz bija tādu gadījumu, kad uz ārzemēm vajadzēja doties kādam nopelni bagātam kolektīvam, bet daži tā dalībnieki čekai nepatika. Skaidrs, ka uz līdzbraukšanu šādiem cilvēkiem nebija ko cerēt. Te nu nelīdzēja arī māksliniecisko vadītāju iebildes. Un pasarg Dievs pāri “dīķim” ļaut braukt ģimenes locekļiem, ja nu sadomā neatgriezties? Ar šādiem ceļošanas noteikumiem vajadzēja samierināties šajā demokrātiskajā sabiedrībā dzīvojošajiem ļaudīm.
…
