Runā, ka katrs cilvēks pats veido (izvēlas) savu likteni. Taču, lasot Viktora Igo romānu “Parīzes Dievmātes katedrāle” un iepazīstot atainotos tēlus, manuprāt, tā nevarētu vis teikt.
Esmeraldas liktens tiek izlemts jau bērnībā, kad viņu nolaupa čigāni. Viņas liktenis ir meklēt savus vecākus un neatrast, kā arī viņa ir nolemta savas īstās mātes naidam, jo viņa tiek uzskatīta par čigānieti. Cilvēka likteni, manuprāt, šajā darbā nosaka nejaušību virkne, kas ir pamatā visam notiekošajam.
Liktens cieši sasaucas ar cilvēka vērtību šajā darbā. Cilvēka vērtību, kā gan bieži mēdz domāt, nevajadzētu vērtēt pēc materiālās labklājības, stāvokļa sabiedrībā un ārējā skaistuma, bet gan pēc viņa sirdskaidrības, labajiem/ļaunajiem darbiem. …
