-
Intervija ar sociālo pedagogu
– Kā tu redzi savu nākotni šajā profesijā?
– Kas šodien par dienu? Otrdiena? Tieši pirms nedēļas pabeidzu maģistrantūru, studēju izglītības vadību. Aizstāvēju maģistra darbu un pašlaik es tieši nedēļu domāju par šo jautājumu – ko es vēlos savā nākotnē?
Kādreiz sapņoju strādāt bērnu tiesību aizsardzības institūcijā. Man likās – tas tik labi izklausās un tam ir tāda misijas nozīme. Tagad redzu, cik tas var būt absurdi, bezjēdzīgi un uzpūsti. Skolotāju tirdīšana, pratināšana – tas, protams, mazina pasniedzēju brīvību un visdrīzāk labestību. Pasniedzēji nav aizsargāti no nestabiliem, uz kaitniecību orientētiem vecākiem. To varētu risināt daudz konstruktīvāk. Šobrīd skolas un skolas vadības apiešana šajos jautājumos vienkārši dramatizē jebkuru gadījumu. Diemžēl visbiežāk tas kalpo vecāku attiecību kārtošanai ar skolotājiem un izglītības iestādēm. To dara māmiņas, kurām pašām bijušas nopietnas problēmas skolā.
Man ir daudz ideju, bet neesmu tās sev vēl apkopojusi un noformulējusi. Domāju, ka visdrīzāk gribētu strādāt skolā, bet es nezinu, cik ilgi bez jūtamām izaugsmes iespējām man tas būs interesanti. …
– Kas tevi pamudināja izvēlēties sociālo pedagoģiju? Vai tas bija mērķtiecīgs lēmums vai spontāna izvēle? – Es noteikti nebiju no impulsīvajiem studentiem. Profesijas izvēle man nebija netīša – lai arī sabiedrībā valda uzskats, ka par pedagogiem mācās vai nu pašaizliedzīgi entuziasti, kam tas ir aicinājums, vai tie, kas nekur citur vienkārši netiek. Mani nekad nekas cits nav interesējis. Jau pēc 9. klases zināju, ka palikšu vidusskolā un pēc tam mācīšos par sociālo pedagogu. Tajā laikā man bija četrus piecus gadus vecāks paziņa, kurš studēja sociālo pedagoģiju. Viņš mani arī iepazīstināja ar profesiju – tas aizrāva, šķita interesanti. Zināju, ka studēšu tieši to. Iestājos un vēlāk veiksmīgi tiku budžeta grupā. Visus četrus gadus saspringti mācījos, lai neizkristu no budžeta grupas. Atminos, ka vidusskolā neaizrāvos ar matemātiku, jo zināju, ka tā nebūs galvenā nepieciešamība. Sanāk, ka es laikus apzināti nolēmu palīdzēt cilvēkiem un negarlaikoties. Nespēju iedomāties, ka es strādātu birojā. Protams, tas ir cienījams darbs, bet – ne man.
