20.gs. sākumā Vācijas teatrālo domu īpaši ietekmē Nīčes formula par teātra rašanos no „mūzikas gara”. Mūzika kļūst par jaunu estētisku principu: teātri kā dzīves svētkiem, viedoklis par teātri kā autonomu mākslas formu u.c.. Lielāka kļūst interese par masu teātra formām – izrādēm, kurās piedalās liels dalībnieku skaits. Aktieris ne tikai Vācijā tiek saistīts ar dejotājiem vai marionetēm – aktiermāksla šai laikā primāri ir māksla kustināt ķermeni, aktiera darbība tiek uztverta kā zemapziņas vadīta. Šī tēze vislabāk atspoguļojas angļu režisora un scenogrāfa Gordona Kreiga teorijās par virsmarioneti un tīro kustības mākslu, ko kopā ar amerikāņu dejotāju Aisedoru Dunkani cenšas īstenot Vācijā. …
