Jelgavas vēsture aizsākās 13.gs., kad vācu krustneši zemgaļu cilšu pakļaušanai uz salas starp Lielupi un Driksu uzceļ savu atbalsta punktu. Rakstītajos avotos vācu bruņinieku pils vārds pirmo reizi minēts 1265.gadā. Valodnieki uzskata, ka pilsētas vissenākais nosaukums „Mitau” cēlies no vārda – mīt, mainīt. Savukārt lībieši vietai, kur izveidojās tirgotāju un amatnieku apmetne, devuši nosaukumu- Jelgab, kas nozīmē, ka tā ir pilsēta zemā, slapjā vietā.
No 1561. līdz 1795.gadam Jelgavas novads ietilpa Kurzemes un Zemgales hercogistē. 1596. gadā Jelgavu pasludināja par hercoga rezidenci, bet 1616.gadā par hercogistes galvaspilsētu. Līdz ar to pilsēta sāka strauji attīstīties, sevišķu uzplaukumu piedzīvojot hercoga Jēkaba valdīšanas laikā. Hercogs Jēkabs uzsāka pils un pilsētas nocietināšanu ar vaļņiem, ierīkoja ūdensvadu- Jēkaba kanālu. Pateicoties viņa plašajiem tirdzniecības sakariem, iedzīvotājiem bija ļauts iepazīties ar Rietumeiropas kultūru, aizjūras koloniju labumiem- vīnu, kafiju, kartupeļiem.
Pēc Altmarkas miera līguma noslēgšanas (1629. g.) pilsētā atvēra salpetra vārītavu, kajku, kieģeju, tērauda un vara cepļus ierīkoja ūdensvadu, kas darbināja divas dzirnavas un pievadīja pilsētas centram dzeramo ūdeni. Attīstījās amati.
…
