Tāpēc svētku brīvdienās, kas pārtapa par nelielu atvaļinājumu, gatavojām vakariņas kopā ar draugiem – no kartupeļu mizošanas līdz pankūkām ar gurķi un krējuma mērci. Nav svarīgi tas, ko pagatavo, bet gan kā. Viens mizo, otrs rīvē, cits cep, un tapšanas virtuvē ir silti, ritmi, laiks apstājas, un visi reizē aizmirst ikdienas pienākumus. Svētkos saceptie siera pīrāgi un piparkūku eņģeļi, visas manas meditatīvās un gaišās domas, ko iecepu tajos, pildīja ne tikai manu tuvāko vēderus, bet gan ko vairāk. Es vismaz tā ceru.…
