No šīs zemes Eriks Ādamsons aizgāja jauns. Nepilns pusgads pietrūka līdz viņa trīsdesmit devītajai vasarai, jo laikmeta un laika nežēlīgais hronometrs skarbi iecirta gadskaitļus – 1907. gada 22. jūnijs – 1946 . gada 28. februāris. Ikviena līdzību un sakarību meklēšana allaž ir nedaudz mākslota un palēta, tomēr ir vērts atminēties, ka “Tālas noskaņas zilā vakarā” iznāca tad, kad Rainim bija trīsdesmit astoņi, ka “Mērnieku laiku” izdošanas brīdī Reinim Kaudzītem bija pāri četrdesmit, ka Krišjānis Barons savu monumentālo “Latvju dainu” kārtošanu uzsāka, kad viņam jau bija apritējuši četrdesmit trīs, ka eposa “Lāčplēsis” izdošanas laikā Andrejam Pumpuram bija jau četrdesmit septiņi… Ja uzsveram šādas paralēles, tad par E. Ādamsona literāta un cilvēka veikumu būtu jāteic: viņam daudz kas būtisks vēl bija nākotnē. Tāpat kā mūsu literatūras cīruļiem – J. Alunānam, F. Bārdam, Auseklim, J. Porukam, E. Veidenbaumam un arī O. Vācietim. Taču cilvēka mūžs un mākslinieka darba mūžs bieži vien nav vienādojami.
…
