Vajadzību hierarhijas iezīmes lauku un pilsētas jauniešiem

.Pētījuma priekšmets – jauniešu vajadzības


Vispirms iepazīsimies tuvāk ar pašu jēdzienu „vajadzība”. G.Breslava rediģētajā vārdnīcā [2.,149] jēdziens vajadzība tiek skaidrots kā vairāk vai mazāk pastāvīga darbība, enerģijas vai informācijas trūkums, kas nepieciešama indivīda veiksmīgai funkcionēšanai un attīstībai.
V.Reņģe vajadzību skaidro tā - „nepieciešamība pēc tā, kas veicina indivīda dzīvību un personības attīstību”[5.,29.]. Vajadzības tiek iedalītas vitālajās (viss, kas ir nepieciešams izdzīvošanai, ieskaitot ēdienu, skābekli, miegu utt.), sociālajās (sazināšanās, kolekcionēšanas, saprašanās utt.) un garīgajās (mīlēt, rīkoties pēc atziņām, pašizteikties, garīgi pilnveidoties utt.).
Vajadzību apmierinājums — vajadzības aktualitātes zaudēšana. Subjektīvi tas izpaužas kā attiecīgu interešu vai vēlēšanos izzušana. Vitālo vajadzību apmierinājums tiek īstenots, fiziski piesātinoties ar attiecīgo vielu vai atpūtu, garīgo — ar prioritātes maiņām [2., 149].
Gandrīz visās psiholoģijas teorijās, kuras skar personības aktivitāti, tiek atzīts, ka aktivitātes pirmavots vienmēr ir vajadzība. Termins «vajadzība» apzīmē divas savstarpēji saistītas parādības:
1) nepieciešamību pēc noteiktiem apstākļiem, kuri nodrošina cilvēka kā indivīda un personības dzīvi;
2) noteiktu diskomfortu, nestabilu cilvēka psihes stāvokli dažādos apstākļos.
Savā sākotnējā, rašanās etapā vajadzība ir nepieciešamība pēc tā, kas parasti atrodas ārpus cilvēka. Nepieciešamība izpaužas cilvēka atkarībā no pasaules un virzībā uz to. Kā stāvoklis, kas raksturo vajadzību, nepieciešamība ir iekšējs stāvoklis un priekšnoteikums cilvēka aktivitātei. Bieži vien tā izpaužas kā cilvēka pozitīvs vai negatīvs (diskomforts) emocionālais stāvoklis. Tāpēc vajadzība ir it kā personības «iekšējā», subjektīvā vajadzības puse. Tā var izsaukt neievirzītu aktivizāciju, piemēram, kustību, fizioloģisko, meklējuma un citu personības funkciju pastiprināšanos.

…