Jēdziens “attieksme” sociālajā psiholoģijā pirmoreiz parādījās 1918.gadā, kad psihologi Viljams Tomass un Florians Znaņeckis to izmantoja pētījumā par atšķirībām poļu zemnieku ikdienas dzīvē Polijā un ASV. Kopš jēdziena parādīšanās tas ticis definēts dažādos veidos. Attieksmi vispārīgā veidā var definēt kā relatīvi noturīgu un pastāvīgu, pozitīvi vai negatīvi vērtējošu reakciju, virzītu uz konkrētiem cilvēkiem, objektiem vai idejām, kas ietekmē vai motivē ar tiem saistīto uzvedību (Olson & Zanna, 1995).1
Masu mediji un reklāmas, un PR kampaņas nemitīgi cenšas ietekmēt un mainīt cilvēku attieksmes, lai panāktu sev vēlamo indivīdu rīcību. Vienkāršā cilvēka viedokļa un attieksmes svarīgums ir raksturīgs tikai mūsdienām.2 Cilvēces vēsturē par svarīgiem lielākoties nav atzīti parasto cilvēku viedokļi. Reāla nozīme bija vienīgi augstāko un vadošo šķiru viedokļiem, un šīs šķiras nekad veidojušas lielāko sabiedrības daļu. Vienkāršā cilvēka viedoklis ieguva nozīmi reizē ar vidusšķiras palielināšanos, nacionālisma un industrializācijas attīstību, konkurējošu reliģisko normu izplatību, demokrātisko institūciju svarīguma atzīšanu, literatūras un izglītības pieejamību visiem, un masu mediju attīstību.…
