Dabisko tiesību idejas no jauna atdzima 20.gs. sākumā Štamlera mācībā. Štamlers bija pārliecināts, ka dabiskās tiesības eksistē paralēli pozitīvajām tiesībām.
Štamlers definē tiesības kā nepārkāpjamu autokrātu suverēnu cilvēka dzīves regulāciju. Sākotnēji tika atzītas personas tiesības uz dzīvību, brīvību un īpašumu. Laika gaitā tās tika papildinātas un radītas tādas tiesības, kā tiesība uz personisko neaizskaramību, vienlīdzība likuma priekšā, tiesība netikt pārvērstam par vergu, aizsardzība pret patvaļīgu iejaukšanos personiskajā un ģimenes dzīvē, pret personas reputācijas graušanu, dzīvokļa un korespondences neaizskaramība. Papildus var minēt tiesības uz vārda, rīcības, apziņas, publisku sapulču, apvienošanās brīvību, ģimeni, laimi, tiesības uz darbu. Neskatoties uz to, ka patstāvīgi mainījušies uzskati par dabisko tiesību būtību, cilvēku izpratnē pārveidojies šo tiesību statuss, dabisko tiesību ideja vienmēr ir pastāvējusi. Šī ideja ir sabiedrības tieksme pēc lielākas taisnības. Tiesību ideāls ir mērķis uz ko jāvirzās, bet to sasniegt nav iespējams, jo laika gaitā ideāls atvirzās tālāk uz priekšu.
…
