-
Man tuvais Aspazijas dzejā
Оцененный!
Aspazijas dzeja ir krāsaina un izjūtu pilna. Es tajā saskata visu emociju gammu. Lasot viņas dzeju katrs var izjust savus kvēlākos sapņus un ielūkoties dvēseles visdziļākajos nostūros. Man patīk viņas dzeja – tā piesaista. Tēmas ir visdažādākās, un tas ir pats interesantākais, katrā dzejolī pateikts kas jauns. Šie dzejoļi liek aizdomāties par visdažādākajām lietām.
Visvairāk man patīk dzejoļi “Pasaciņa” un “Circenīša Ziemassvētki”. Tos atceros jau no bērnības, kad pirms gulētiešanas šie dzejoļi ieaijāja saldā miegā. Tie ir vienkārši, bērnišķīgi, bet ar dziļu domu. Bērnībā es dzirdēju tikai to vienkāršāko, kā pasaciņa jāj pa ceļu un meklē mājas, bet lasot šo pašu dzejoli tagad, kad esmu jau krietni paaugusies, man rodas pavisam savādākas izjūtas. …
Viens no tuvākajiem dzejoļiem ir arī “Nebēdne meitene”. Nebēdne ir šī meitene, vieglprātīgā, neapdomīgā. Man šķiet, ka rakstīts pat nedaudz par mani – nebēdne meitene, kura neklausās, ko viņai saka apkārtējie, kurai interesē tikai tas, ko viņa pati jūt. Šī meitene ir brīva no visa un visiem, viņas dvēsele ir kā meža vanags, kas lido augstu debesīs. “Dullais skuķis!” kāds varētu uzsaukt, bet kam gan ir domāta jaunība? Vai ne tam, lai priecātos? Lai dzīvotu, lai justu? Kam gan? Vai tiešām cilvēkam jābūt nopietnam jau no pašiem pirmsākumiem? Gribētos ticēt, ka mums ir ļauts būt tiem, kas mēs gribētu būt. Dažreiz gribas pateikt sev: “Noriskē un nodzīvo savu dzīvi tā, nemelojot! Patiesībā! Un nekaunies par sevi būt, nekas, ka citi savādāki!” Bet vai tas ir iespējams? Varbūt pēc laika, kad nāks dzīve ar visiem pārbaudījumiem, nebēdne meitene kļūs par nopietno meiteni, kas būs tāda pati kā citi, drūmi un vienādi, bet viņa varēs būt laimīga par to, ka ir baudījusi dzīvi un jutusi dvēseles brīvību, ko sasniegt izdodas tikai retajam...
