1888. gadā pārstāja eksistēt tāds viduslaiku institūts kā slavenā angļu “vietējā pašpārvalde”, kas atradās muižnieku un garīdznieku rokās. Attiecīgā reforma deva grāfistēm tādas pat vēlēšanu padomes kādas jau no 1835.gada eksistēja pilsētās.
Pienāca lordu palātas kārta. Par tās likvidāciju šajā laikā nebija pat runas, ne tikai konservatīvie, bet arī liberāļi uzskatīja lordu palātu par nepieciešamu.
Viegli saprast kāpēc. Tur kur kopienu palāta, tā vai citādi iespaidoja vēlētājus, gribēja sev manevru brīvību, augstākā palāta aizstāvēja kā mācēja.
Aizkulišu sazvērestība un noslēpumainie aprēķini bija parasta starppalātu attieksme. Ja eksistētu varbūtība, ka lordu palāta neuzliks billam par Īrijas pašnoteikšanos (1893.g.) veto, tad bills gandrīz noteikti netiktu ieviests kopienu palātā. Valdība rīkojās ar aprēķinu, kura mērķis bija tautas apmāns un kopienu palāta piedalījās šajā spēlē.…
