Jautājums, vai saules enerģiju drīkst saukt par “zaļu enerģiju”, šķiet vienkāršs tikai līdz brīdim, kad tiek apskatīts viss tehnoloģijas dzīves cikls. Saules gaisma pati par sevi ir atjaunīgs enerģijas avots: cilvēks to neiztērē tādā nozīmē, kā tiek iztērētas ogles, nafta vai dabasgāze. Fotovoltaiskais panelis darbības laikā elektrību ražo bez degšanas procesa, tādēļ uz vietas nerodas dūmgāzes, oglekļa dioksīds vai citi tipiski fosilās enerģijas sadedzināšanas blakusprodukti. Tomēr panelis nav tikai saules gaisma. Tas ir rūpniecisks izstrādājums, kura ražošanai nepieciešams stikls, alumīnijs, silīcijs, polimēri, varš, sudrabs un citi materiāli, turklāt šo materiālu ieguve, attīrīšana, transportēšana un pārstrāde patērē enerģiju. Tādēļ saules enerģijas “zaļumu” nevar godīgi vērtēt tikai pēc tā, kas notiek uz jumta saulainā dienā.
Mūsdienu vides analīzē arvien nozīmīgāka ir dzīves cikla pieeja. Tā pieprasa skatīties uz tehnoloģiju no izejvielu ieguves līdz ražošanai, transportam, ekspluatācijai, remontam un gala apsaimniekošanai. IPCC uzsver, ka saules fotovoltaiskajai enerģijai dzīves cikla siltumnīcefekta gāzu emisijas ir ievērojami zemākas nekā elektroenerģijai no fosilā kurināmā, tomēr tās nav nulle. …
