Zeme, teritorija, valsts, ko visā pasaulē mūsdienās sauc par Latviju un kuras pamatiedzīvotājus pieņemts dēvēt par latviešiem, vēsturiski radusies asimilējoties vairākām tautām, tādām kā latgaļi, zemgaļi, sēļi, kurši (seno baltu cilšu pēcteči)1, kas sākumā apdzīvoja teritoriju ap Nemanu un Daugavu, un vēlāk, pavirzoties vairāk uz ziemeļrietumiem slāvu ietekmē (lielā tautu staigāšana), nākušas ciešākos sakaros ar lībiešiem (atdalījušies no somugru senajām tautām), un koncentrējušās pie Baltijas jūras Daugavas lejtecē, kā arī Gaujas, Lielupes un Ventas lejtecē. To, ka Baltijas jūras piekraste nav sākotnēji bijusi pašu latviešu zeme, liecina arī tautas dziesmas, kurās apdziedāta braukšana pēc līgavām uz Dzintarzemi.
Lai arī šī zeme tika apdzīvota jau kopš 9000.g. pirms mūsu ēras, bet senās baltu ciltis radās 2000.g. p.m.e. pirmajās pusē2, latviski runājošo zemnieku vidū apziņa par latviešu tautas vienlaidus apdzīvotu teritoriju no Palangas līdz Alūksnei radās tikai 19. gadsimta pirmajā pusē. Apzīmējumu “balti” sāka lietot tikai 1845.gadā, bet senie romieši, kas braucu uz šejieni pēc dzintara, šos baltus dēvēja par “aistiem”, tomēr mūsu senči sevi nemēdza dēvēt ne par baltiem, ne aistiem, bet dalījās jau iepriekš pieminētajās ciltīs.…
