1720. gadā līdz ar finansu afēristu Lou faktiski bankrotē valsts. Fantastisks cenu kāpums, hiperinflācija, simtiem tūkstošu individuālu bankrotu, vispārējs haoss valsts pārvaldē (it sevišķi finansēs un muitā), kas turpinās līdz pat revolūcijai. Tas satricināja monarhijas autoritāti kā tādu, ko līdz tam neviens neapšaubīja.
Kritiskais noskaņojums rada dzīvu atbalsi presē un publicistikā. Pirmais iznāk Monteskjē darbs „Persiešu vēstules“, kurā pirmo reizi tik asi un aktīvi tiek kritizēta valsts iekārta. Voltērs, atgriezies no Lielbritānijas, publicē „Filozofu vēstules“, kur salīdzina tās parlamentāro sabiedrību ar Franciju. Grāmatu konfiskācija tikai vairo to popularitāti, un aizvien plašāki iedzīvotāju slāņi (trešā kārta) sāk interesēties par politoloģiskām idejām. Valsts stāvokli neuzlabo ne iesaistišanās karā par Austrijas mantojumu, ne iesaistīšanās Septiņgadu karā. Pēc karu beigām pa visu valsti klīda demobilizēto karavīru bandas, laupīdamas un slepkavodamas. Policija nespēja uzturēt kārtību valstī, kas tikai pastiprina rūgšanu vēl lojālajā iedzīvotāju daļā. Marķīzs Aržansons savos memuāros raksturo šo laiku: „No Anglijas pūš šurpu filozofijas vējš un arvien biežāk dzird vārdus "brīvība un republika"."
Nemierā bija visas kārtas: pusbadā dzīvojošie demobilizētie karavīri, klerikāļi, kuriem ierobežotas to privilēģijas, vienkāršā tauta apkrauta ar nodokļiem.…
