Federālisms

Pēc Otrā Pasaules kara beigām federālisma teorijai parādījās daudz piekritēju. Tie apvienojās ap V. Čerčilu, kurš kļuva par izteiktu federāli jau kara gados. Tieši Čerčilam piederēja Francijas noraidītā Anglijas- Francijas savienības( 1940) un Eiropas Padomes( 1943) iniciatīva. Runā Cīrihes Universitātē( 1946) Čerčils paziņoja: „ Pastāv līdzekļi, ... kas dažos gados varētu padarīt Eiropu.... brīvu un laimīgu. Šis līdzeklis ir eiropeiskas ģimenes radīšana, un lielākais, ko mēs varam izdarīt, ir nodrošināt struktūru, pateicoties kurai Eiropa pastāvēs mierā, drošībā un brīvībā. Mums jāizveido kaut kas līdzīgs Eiropas Savienotajām Valstīm”. Kopā ar Čerčilu pie Eiropas apvienošanas šūpuļa stāvēja grupa izcilu Eiropas politiķu, kurus vēlāk nosauca par „ tēviem- pamatlicējiem”. Tiek uzskatīts, ka Eiropas Ogļu un Tērauda Savienības izveides sākums bija Francijas ārlietu ministra Roberta Šumana runa 1950. gada 9. maija preses konferencē. Darbā pie „ Šumana plāna” piedalījās Francijas valdības galvenais padomnieks Žans Monē, kurš izstrādāja Eiropas Ogļu un Tērauda Savienības līguma projektu. Šo projektu atbalstīja VFR kanclers K. Adenauers, kurš vairakkārt uzsvēra, ka apvienošanas mērķis nav ekonomisks, bet politisks. „ Šumana plānu” atbalstīja arī Itālijas premjerministrs Alkids Gasperi, Beļģijas ārlietu ministrs Pols Henrijs Spāks, Vācijas ārlietu ministrs Valters Halštains un Čerčils.…