-
Barības sagremošanas patoloģija
Žultspūslī var vērot dažādas iekaisuma (holecistīta) formas, kurām parasti ir akūta vai hroniska katara raksturs.
Akūta katarāla holecistīta gadījumā žultspūšļa gļotāda piebriest, kļūst blāva, hiperemēta, dažreiz tajā ir punktveida un josl- veida asinsizplūdumi. Hroniska holecistīta gadījumā žultspūšļa gļotāda ir stipri pabiezināta un krokaina sakarā ar saistaudu savairošanos.
Toksiskā aknu distrofija ir aknu bojājums, kas rodas dažu saindēšanos gadījumā; tai raksturīga aknu šūnu deģenerācija un nekroze. Cēloņi ir saindēšanās ar augu (lupinās) un minerālām indēm (arsēns, fosfors), puvušas, rūgušas (brāgas) barības un sēņu inficētas barības lietošana, dažas infekcijas slimības.
Toksiskās aknu distrofijas izcelsmē liela nozīme ir paša organisma uzņēmībai pret patogēno ierosinātāju, aknu barjerfunkcijas traucējumam.
Slimības būtība ir aknu šūnu taukainā deģenerācija un nekroze.
Izšķir divas toksiskās aknu distrofijas stadijas:
1) dzeltenās, atrofijas stadija — aknas saglabā parastos apmērus, bet ir krunkainas, ļenganas, spilgti dzeltenā vai okerdzeltenā krāsā;
2) sarkanās atrofijas stadija — aknu apmēri stipri pamazināti, malas nosmailotas, ļenganums pastiprināts, kapilāru tīkla paplašināšanās un asinsizplūdumu rezultātā tās kļūst tumšsarkanas.
Šī bojājuma akūtās formās aknām ir mozaīkas veids, jo orgāna apvidi, kas saglabājuši parasto brūnsarkano krāsu, mainās ar pārveidotajiem gaišdzeltenajiem un sarkanpelēkajiem apvidiem.
Ja gaita ir hroniska, aknām ir cirotisks izskats, tāpēc ka stromu savelk rētaudi, bet saglabājušās un reģenerējušās aknu parenhīmas daļas hipertrofējas. Organisma vispārējas saindēšanās rezultātā rodas dzeltenā kaite, asinsizplūdumi gļotādās un serozos apvalkos, parenhimatozo orgānu (aknu, miokarda u. c.) distrofija. Aknu iekaisumu, holangītu un holecistītu gadījumā parasti attīstās sastrēguma un parenhimatozā dzeltenā kaite.
…
Barības līdzekļu uzņemšanas, gremošanas un asimilācijas process ir ļoti sarežģīts un katrā gremošanas trakta iecirknī tam ir savas īpatnības. Tajā pašā laikā dažādie gremošanas trakta nodalījumi sastāda vienotu sistēmu, un to funkcijas ir savstarpēji cieši saistītas. Tāpēc jebkura gremošanas orgānu iecirkņa darbības traucējums parasti traucē visu gremošanas procesu. Gremošanas sistēmas vienotību nosaka ne tikai tās uzbūve, bet arī nervu sistēmas regulējošā darbība, kas nosaka funkciju saskaņotību visos tās nodalījumos. I. Pavlova darbi un viņa skola atklāja centrālās nervu sistēmas vadošo nozīmi visā
Koledžas darbs.
