Diemžēl rasisms ir dabisks. Ar prātu grūti to ierobežot. Arī citur neiecietība pret rasismu bieži vien veidojusies ne jau pārdomu rezultātā, bet sāpīgas pieredzes ceļā. Diez vai Latvijā kaut kas būtiski mainīsies, kamēr tuvplānā neieraudzīsim, kas rasismā ir tik biedējošs.
Ir dabiski, ka, ieraugot cilvēku ar skābes saēstu seju, mums gribas novērsties vai tad, kad uz ielas sapulcējies ļaužu pūlis, noskaidrot, kas tur īsti notiek. Dabiski rīkojas arī bērns, kurš ļoti vēlas savā īpašumā iegūt, teiksim, pildspalvu, bet nevar par to samaksāt, un tāpēc veikalā to nozog. Viņš vienkārši rīkojas atbilstoši savām vēlmēm. Un kas var būt vēl dabiskāk, kā piekaut cilvēku, kurš "piecērt" jūsu "otrajai pusei" vai vienkārši krīt uz nerviem. Freids savā laikā apgalvoja, ka sabiedrības un kultūras uzliktie ierobežojumi rada mūsos diskomfortu un neapmierinātību, katrā ziņā ikviens droši vien ir piedzīvojis mirkļus, kad gribas atbrīvoties no visām tradīcijām, normām, likumiem un darīt, kā pašam tīk, nedomājot, kā uz to reaģēs apkārtējie.…
