Izdarot secinājumus, jānorāda, ka ir visai grūti izsekot Augustīna domu gaitai, jo viņš diezgan bieži nonāk pretstatos pats ar sevi, piemēram, vienu brīdi viņš pietuvojās maniheisma uzskatiem, bet citu brīdi tos asi kritizē u.tml. Šī iemesla pēc arī ir diezgan grūti nonākt pie kādas nemainīgas idejas, jo tās plūst un mainās līdz ar paša Augustīna dzīves notikumiem un jaunatklātajiem filozofiskajām skolām, pie kurām bieži vien viņš tiek pieskaitīts. Manuprāt, var teikt, ka Augustīns visu laiku ir perfektu ideju meklējumos.
Augustīns diskutē ar maniheiešiem par ļaunuma izpratni, jo, lai gan sākotnēji viņi piedāvā dot tieši kristīgu un absolūti patiesu ļaunuma izpratni, tas tā tomēr nenotiek. Augustīns iebilst maniheiešu viedoklim par to, ka cilvēks ir kā balva cīņā starp diviem Dieviem – Tumsas un Gaismas, un arī par to, ka Dievs ir mainīgs. Augustīns uzskata, ka Dievs nekādā gadījumā nav mainīgs, bet no laika gala tas jau ir bijis absolūts un pilnīgs, un Dievs kā augstākais labums jau ietver sevī ideju par nemainīgumu. Un cilvēkam, kā Dieva radītai būtnei, ir piešķirta brīvā griba, kas ļauj pašam cilvēkam noteikt savu izvēli – nosliekties vai nu labā, vai arī ļaunā pusē.
Un visbeidzot, saīstināti, galvenais secinājums, kas jāatceras, runājot par Augustīnu un viņa izpratni, kas ir ļaunums – tad jāsaka, ka ļaunums ir labā trūkums. Ideja, kas pilnā mērā tika pārmantota no neoplatonistiem.
…
