Meklējumus pēc iracionālām vērtībām modernismā ievada dadaisms. Tas izveidojās kā atbildes reakcija uz I Pasaules karu, kurš bezjēdzīgā nāvē sūtīja tūkstošiem cilvēku.
Dadaisma rašanās.
Pirmais Pasaules karš satricināja Eiropas gara eliti, liekot apšaubīt sabiedrisko iekārtu, kas izraisījusi šādu asinspirti. Kā atbildes reakcija radās dadaisms - 1916.gadā Šveicē mākslinieku emigrantu aprindās un eksistēja un šokēja sabiedrību līdz 1922.gadam, kad nemanot apsīka. Par dadaisma aizsācējiem uzskatāmi vācieši Hugo Balls (1886-1927), Rihards Hīlzenbeks (1892-1974) un Hanss Arps (1886-1966), kā arī rumānis Tristans Carā (1896-1963). Dadaisms izplatās Berlīnē, Ķelnē, Hannoverē, Ņujorkā, Parīzē un oficiāli beidz pastāvēt 1924.gadam. Dadaisms izplatījās dažādos klubos ar īpatnējiem dzejas lasījumiem, par pirmo šādu grupu uzskatāms „Kabarē Voltērs”. Tolaik daudzas grupas visā pasaulē pieskaita sevi pie dadaistiem, šis starptautiskais virziens atsaucas uz visām kultūrām, novērtējot nēģeru mākslu un bērnišķīgu spontanitāti. Dadaisms nemaz neuzstādīja sev par mērķi radīt jaunu mākslu. Dadaisma programma bija - noliegt līdzšinējo mākslu, pat moderno, paņirgāties par to, un tas tika darīts ļoti atšķirīgās antimākslas formās. Dadaisma ideāls bija "Lielais Nekas, Tukšums, Bedre". Tristians Carā uzskatīja, ka dadaisms ir drīzāk attieksme un dzīves uzskats, nekā literārs vai māksliniecisks virziens, to nevar identificēt ar stilu, darbiem nebija nekādu kopīgu formālo iezīmju.…
