Lai nodrošinātu labu pārvaldību ir nepieciešama sakārtota valsts pārvaldīšanas institucionāla struktūra, atvērtas iespējas, kas plašai sabiedrībai dod iespēju piekļūt svarīgāko valsts dzīves un attīstības jautājumu izlemšanai, skaidri atskaitīšanās mehānismi un kompetenti darbinieki. Pārvaldībai jāspēj nodrošināt savlaicīgu un adekvātu reakciju uz dažādiem procesiem, kā valsts iekšienē tā arī ārpus tās.1 Pašreiz Latvija nespēj sniegt iespēju visiem sabiedrības locekļiem rīkoties ar globalizācijas resursiem – datoriem, internetu, informācijas ieguves un apstrādes sistēmām, modernajām tehnoloģijām utt. Tāpēc daudzi indivīdi globalizāciju var izjust kā spēku pār kuru nav kontroles. Tāpēc ļoti svarīgi ir attīstīt indivīda spēju iekļauties globalizācijas procesos un liberalizēt globalizācijas resursus.2
Globalizācijas procesā zināma, ne mazsvarīga loma ir arī reģionalizācijai. Lai runātu par reģionalizāciju, vispirms jādefinē vārds reģions. Dažkārt to nosaka ģeogrāfiskais izvietojums, citkārt etniskās piederības, kopējais kultūras vai valodas faktors. Latvijas gadījumā var runāt par valsti kā piederošu kādam noteiktam reģionam (Baltija, Austrumeiropa) attiecībā, piemēram, pret ES, tāpat var runāt arī par Latvijas iekšējiem reģioniem. Šajā gadījumā es runāšu par Latvijas iekšējiem reģioniem.…
